UZTICĪBA UN DŪMI
“Fredijs par ceturtās daļas sprīdi pagriezās pret galdu.
Viņš nenojauta, ko no viņa grib, bet, ja izrādītos, ka viņam bija jāizrāda kaut kāds gods, pret ko viņam bija zemiski nodomi, tad viņš to bija gatavs aizstāvēt ar visu, kas bija viņa rīcībā un kas šajā brīdī bija videomagnetafons un tastatūra.
Viņš izdvesa zemu skaņu, kas izklausījās kā kārpaina mežacūka. Vēl arvien turpinot sarauties un saspiesties vēl par nieka milimetru, viņš nospieda uz “2”.
Viņas pavadonis apspriedās ar sievieti slikti lauzītā angļu valodā.
Svars pacēlās no viņas, un sega no viņas ķermeņa sakrita kaudzē lejā pie potītēm.
Viņš salika rokas kopā, it kā slēpdams ar nelegālajām siekalām saslapinātu beisbola bumbu.
Sarāvis vaigus pret piepešo dienasgaismas uzbrukumu, viņš iesaucās: Rokudzelžus!”

X x x

Kas tas tāds?
Donalds E. Vestleiks. “Dūmi”.
Klajā laidusi it kā visnotaļ cienījama izdevniecība “Pētergailis”. Sērija “Pētergaiļa ēna”.
Laimoņa Streipa tulkojums no angļu valodas.
Redaktore Renāte Ālīte.
Izzūdošais romāns.
Nezinu, ko tas nozīmē, bet tā rakstīts uz grāmatas vāka. Neiedrošinos cerēt, ka minētais izdevums izzudīs kā dūmi, un, ņemot vērā, ka gan romāna autors gan romāna žanrs vēl ir pie veselības, varu tikai minēt, ka šis apzīmējums kaut kā daudznozīmīgi un mistiski saistīts ar tulkojuma kvalitāti.
Glīti nodrukāts uz visai laba papīra.
“Dialogi ir baisi, situācijas neticamas, humors nebeidzams” – uz grāmatas aizmugurējā vāka citēts “San Francisco Examiner”.
Gandrīz inteliģentais grāmatas izskats un ceturtā vāka atsauksmes ir iemesls, kāpēc es to nopērku.
Un, par atsauksmēm runājot, - tās nemelo. Diez vai iespējams precīzāk noraksturot šo tulkojumu: dialogi tiešām ir baisi, situācijas neiespējamas, un humors – ja lasām grāmatu kā kādreiz populāro citātu apkopojumu “no skolēnu sacerējumiem” – vienkārši nebeidzams un neizsmeļams.
Sen nebiju tā smējusies.
Bet tā jau saka, ka no smiekliem līdz asarām viens solis.
Mēs pazīstam un pat sākam ievērot autortiesības uz literāru darbu publikācijām un tulkojumiem, uz muzikālu skaņdarbu atskaņošanu, - taču neviens un nekādā veidā laikam gan neaizsargā autorus no viņu darbu kropļošanas.
Vestleiks nepazītu savu romānu, ja to lasītu.
Bet mēs varam gulēt mierīgi, - viņš to nelasīs.
Jo autori jau vispār reti mēdz pārlasīt savus vecos darbus, un pie tam Vestleiks droši vien nemaz neprot latviski.
Tā ka arī viņš var gulēt mierīgi.
Varbūt tieši latviešu valodas nezināšana viņu, Vestleiku, vieno ar savu tulkotāju, Laimoni Streipu. Lasot šo apbrīnojamo tulkojumu, es gandrīz vai spēju noticēt, ka Laimonis Streips prot angliski. Kā nekā Amerikā pavadīti tik gari gadi. Tik gari, ka latviešu valoda pilnīgi aizmirsusies.
Tā gadās – teiktu kāds Latvijā ārkārtīgi iemīļots autors Kurts Vonneguts.
Ja viņam, Vonnegutam, nebūtu tā paveicies ar tulkotājiem – jau sākot ar Klāvu Elsbergu, - varbūt viņš nemaz nebūtu tik iemīļots. Bet paveicās, redz.
Tā ka arī Vonneguts var gulēt mierīgi.
Stingri ņemot, arī Laimonis Streips var gulēt mierīgi, jo brīvā valstī, par kādu mēs, visi latvieši, esam cīnījušies, nevienam nav liegts kaut ko tulkot. Un iztulkoto kaut kur iesniegt.
Nezinu, kā nāk miegs grāmatas redaktorei. Pēc ieņemamā amata viņai it kā vajadzētu prast latviešu valodu. Šo minējumu netieši apstiprina arī cienījamās kundzes vārds un uzvārds. Tad kādēļ gan grāmata nav rediģēta?
Vienīgais ticamais izskaidrojums – redaktore to nav lasījusi.
Nav sanācis laika.
Vai arī paļāvusies uz tulkotāju. Bez uzticības taču nevar!
Tāpēc arī viņa guļ mierīgi. Vai vismaz gulēja. Līdz šīs slejas publikācijai.
Bet ko izdevniecība?
Neko. “Pētergailis” varbūt nezina, ko viņa ēna dara. Nu, tāda kā ēnu izdevniecība.
Izrādās, man vienīgajai miegs nenāk.
Lai gan - kas man par daļu? Kāpēc es, vakarā palasījusies grāmatu un no sirds izsmējusies, nevaru aizmigt? Vai vispār tāds nieks – sačakarēts sveša autora teksts – ir uzmanības vērts?
Bet varbūt tomēr, - jo spoži demonstrē ne ar ko nesalīdzināmo vaļību pret tekstiem, ko piekopj izdevniecības – kadru trūkuma, skopuma vai vienkārši bezatbildības un neprofesionalitātes dēļ.
Jā, noteikti - jo grāmata maksā 4 lati ar santīmiem.
Un liek vaicāt pēc padoma – kā un vai vispār iespējams tādu patvaļu ierobežot?
Nu negribas man vēlreiz iekrist.
Negribas pirkt un lasīt grāmatas “slikti lauzītā” latviešu valodā.
Un pat ne labi lauzītā.
Negribas, neatejot no kases, lasīt grāmatas, lai pārbaudītu tulkojuma kvalitāti.
Gribas uzticēties izdevniecības vārdam.
Bez uzticības taču nevar.


13.09.02.