ironiska tā diena, kad stāsts
ironiskā kārtā stāsts sākās dienā, kad padalījos ar savai personīgai lietošanai saglabātu svešu pašironisku bohēmas un puspublisku atzīšanos mīlā stāstu (jo šedevrs). šī padalīšanās aizsāka nekontrolētu atzīšanos, to skaitā arī mīlā, vilni un straumi, bez mazākās ironijas. ja nu vienīgi to uztver kā likteņa ironiju. un ironiskā kārtā stāsts sen noteikti, iespējams, beidzās dienā, kad pašironiskā tonī tika puspublicēts bohēmas un mīlas stāsta beigu stāsts, garnēts ar ironiskiem un pilnīgi bez ironijas komentāriem. pa to laiku pašironijas nespējas dēļ sava iespējamā bohēma tika aizvietota ar neklātienes sekošanu bohēmistu publiskai dzīvei, tā ir aizraujoša kā mīlas stāsts, kā kīnõ, kā autobiogrāfisks kīnõ. tagad varētu ironizēt par sevi, ja vien nebūtu niecīgas izredzes, ka stāsts varētu turpināties. ja ne mīlas stāsts, tad vismaz lai bohēmistiem pašironisku bohēmas stāstu neapsīkst un lai kīnõ tikmēr ir ļoti nopietns.