tagad, kad vairs nebaroju ar krūti, pat nezinu, par ko rakstīt. mums visiem ir klepus, tāds dziļš un atlecošs. dzeram sīrupus. gribētu neiet uz darbu, bet nevaru, jo dramaturgs piekāsa - neuzrakstīja solīto rakstu, un tas jāraksta pašai. ar to zīdīšanu ir tā, ka tad, kad es atnāku mājā, viņš ļoti sanervozējas un it kā glaužas klāt, meklē kaut ko vairāk par ēdienu, dzērienu, siltumu, labiem vārdiem un apskaušanu. un tad es viņam nolaužu gabaliņu Kinder šokolādes, un viņš nomierinās.