Spānis Vigalondo savā debijas kino par laika nobīdēm un to sekām ir neticami labs! Vienīgais, viņš uzskatīja, ka ir pirmais, kurš Spānijā ir uzņēmis filmu par ceļošanu laikā - it kā visi vēl nesen nebūtu jukuši prātā no "Primer", kino, kas no skatītāja pataisīja slapju vistu, lejot viņam uz galvas stīvenu-hokingu vienkārši nepieklājīgos daudzumos. Bet Vigalondo, viņš nē, viņš ir savādāks. Stāsts ir aptuveni tāds: darbība notiek pilsētas lauku teritorijā, vīrs Hektors pārrodas mājās pie sievas, atskan telefona zvans, kur otrā galā klusē, binoklī viņš redz, ka kāda meitene mežā izģērbjas, viņš dodas paskatīties, čozafigņa, pēkšņi kāda persona ar asiņainu marli aiztītu seju iedur viņam rokā ar šķērēm, viņš bēg, izsit durvju stiklu kaimiņu namā, atrod uz galda rāciju, kur otrā galā atskan bezmaz tāds vokāls kā "lostā" - who the fuck you are and how did you get this phone, apkārt visādi pribori...

Vārdsakot, šī prelūdija beidzas ar to, ka viņš aizceļo stundu atpakaļ laikā, lai ar šausmām noskatītos, kā pats ierodas mājās, un nu j;amēģina domāt, ko lai iesāk pats ar sevi. Laika nobīdes efekts te ir vienkāršs un cilvēkiem saprotams, bet patiesībā tā ir tāda detektīvpuzle, kuru varētu būt sarakstījis Šeklijs. Interesanti drausmīgi.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd.+ / afigkino