Šodien bijā Tā diena. Uz zīmēšanu skrienot, nomaucos uz galvenās ieejas kāpnēm, kaut kā četrāpus atmudžināju sapinušos somu zem sevis un lepni devos zīmēt. Kādu brīdi vēlāk, pie citām durvīm spiežot kodu, vējš ar veiklu pūtienu manu svārku apakšmalu pietuvināja manam zodam. Un tur marinējās pīpētāji, ha. Un visbeidzot pie stacijas, man virsū skrienošu, vaļā mēteli, plīvojošiem matiem un bļaujošu - avtovokzal, avtovokzal, sievieti es autoostas vietā aizsūtīju uz staciju. Es tik pēc brīža attapos, ka tā taču autoosta, paskrēju pat pakaļ, bet viņa jau bija prom. Un viņa varēs stāstīt par savu neizdevušos dienu un nokavēto autobusu - kaut kāda dura aizsūtīja nepareizā virzienā.