Šodien es tev atdošu atslēgas, lai gan esmu pilnībā pārliecināta, ka tu to izdomāji tikai tāpēc, lai mani atkal redzētu.

Sirdī ir kaut kā dīvaini skumji-viegli. Tā pati sajūta, kas rodas lidostās, lidojot prom no kādas zemes, kurā ir pavadīts pietiekami ilgs laiks, lai tā kaut nedaudz sāktu kaut ko nozīmēt. Pat pēc pirmās ierašanās reibuma un aizgrābtības.

Vajag mazliet atelpas, lai saprastu, kā lietas iet. Vismaz man. Un tāpēc es sakravāju mantas un, tev nezinot, aizlaidos.

Tik daudz kas ir pieredzēts kopā. Un, jā, tās dzirksteles tavās acīs es paņemšu sev līdz, atstājot visu negatīvo, visu spriedzi un pārmetumus sev aiz muguras. Jo vajag taču koncentrēties uz labo.

Es nevaru izlabot visas tās kļūdas, kas ir pieļautas tavā audzināšanā, nevaru iemācīt tevi kaut nedaudz domāt arī par citiem, nevis tikai par savu personību. Jo es arī esmu personība. Un 1+1 nav 1. Tik vienkārši. Lai būtu 1, kādam būtu jābūt 0. Bet mūsu attiecībās tā nav. Nevar būt tā, ka visu laiku tikai viens izdara tos soļus pretī.

Esmu pieradusi būt tas cilvēks, kas pamet.
Tiklīdz sāku just, ka kaut kas nav kārtībā, tā atplešu spārnus un laižos prom.

Un tāpēc tevi vakar arī sagaidīja pārsteigums, kad atbrauci mājās- tukša istaba. Dzirdēju, kā trīceja tava balss, kad zvanīji man pa telefonu. Tā viņa tev parasti trīc pēc raudāšanas vai liela šoka.

Un, zini, es šovakar nopirkšu kaķi, jo sapratu, ka esmu ļoti pieķērusies mūsejam (Tagad jau tikai tavam) kaķim. Vakar, kad kravāju mantas, viņa kāpa iekša visos maisos, tik uzstājīgi glaudās klāt, kā vēl nekad. Laikam jau saprata, kas notiek...

Paldies tev par skaistajiem mirkļiem, kas mums bija! Un par to, ka atkal jau kaut ko esmu iemācījusies.

Priekā! :)