Lasu grāmatā "100 МАГНИТОАЛЬБОМОВ СОВЕТСКОГО РОКА" par galīgi traku pagrīdes kristiešu rokgrupu, kuri ierakstīja albumu un izsūtīja vēstuli padomju varas pārstāvjiem, ka vēlas savu darbību padarīt oficiālu Dieva, miera un mīlestības vārdā. Par atbildi padomju vara grupas līderi apcietināja ielas vidū gaišā dienas laikā un uz nedēļu iebāza psihenē pašpricēties. Pēc tam šis līderis izdomāja, ka jākļūst garā stiprākam un jāieraksta otro albumu Somijā. Kā uz turieni tikt - "uzkāpt uz slēpēm, paņemt kompasu un lūgties". Kaut kur Karēlijā viņus savāc helikopters, piemet vēl klāt mahorkas tabaku it kā suņu maldināšanai un karti ar atzīmētiem ceļiem, to visu nekavējoties pārvēršot lietā par nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu. Pēc tam grupas līderim piespriež divus gadus labošanas iestādē, īpaši piemeklējot tādu, kur viņš būtu kopā ar visnežēlīgākajiem atsaldeņiem, kuri viņam pirmajā vakarā ielauž ribas. Beidzas tas ar to, ka viņš pusi savu kameras biedru pamanās pievērst kristietībai un atsēž savu termiņu. Pēc atbrīvošanas caur saviem kristiešu sakariem emigrē uz Angliju.
Bet viņu basists, kuram tobrīd bija sešpadsmit, vēlāk kļūst par Jehovas liecinieku baznīcas vadītāju Sanktpēterburgā.