Kārtējo reizi DDT periods. Atziņa nr.1
Sociālajās zinātnēs ir tāds jēdziens "sociālais kapitāls", ar ko apzīmē indivīda iespēju iespaidot plašākus sabiedrību veidojošās sistēmas jautājumus. Piemēram, oligarham, kas nelegāli ziedo partijai miljonu, sociālais kapitāls ir liels, slaucējai, kam nav miljona, bet kura toties katru nedēļu pagastmājā pārrunā, kur vajadzētu salabot ceļus, sociālais kapitāls ir vidējs, bet dzejniekam, kas sēž jumtistabiņā un ne ar vienu nekontaktē - niecīgs.

Pieļauju, ka kultūras teorijā tam jau ir speciāls termins, kuru nezinu, bet manā uztverē šo sociālā kapitāla konceptu var piemērot arī kāda mākslas darba spējai radīt labas sajūtas vai pat katarsi. Sociālais kapitāls kā mākslinieciskā baudījuma izraisīšanas kapitāls.

Mans dziļi subjektīvais viedoklis ir, ka Ševčuka vienā piecas sekundes stieptā vārdā "zverj" dziesmas "Čornij Pjos Peterburg" 1991.gada eponīmajā koncertalbuma versijā ir tikpat liels sociālais kapitāls, cik visā, visā, visā, ko latviešu rokmūzika saražojusi pēdējos 10 gados. Un arī lietoju vārdu "tikpat liels" tikai tāpēc, ka 50% no tā, kas uz latviešu svaru kausa, ir Andžoņa "Vasara pilsētā", 49% - Hobos, Hospitāļi un Soundarcade, un atlikušais 1% visu tumsu, geinfāstu, aišu un citu pirdienu daiļrade kopā ņemot.