Mana dīvainā veselība atkal izdomāja taisīt jociņus. Savā 10 dienu brīvdienām uz beigu pusi ejot, es pēkšņi jutu pārmaiņas savā ērkšķrozes gara-stāvoklī. Man tā kā kļuva par 10 kg vieglāka galva, tā kā žiperīgāks skats uz dzīvi, vakaros bija bezmiegs (ha, droši vien retais spēj iztēloties, kāda laime ir bezmiegs!) un kas galvenais - parādījās sapņi! Sapņi man nav bijuši, oi, cik sen, gadiem.

Un tā nu sapņoju garo sapni, ka pie manis dzīvoklī nez kāpēc pārnakšņo tie ceļotāji, kas ar riteņiem un laivām, un visvisādīgi un visur ceļo un kādus es nevienu nemaz nepazīstu. Un viņi ir nupat atgriezušies no kāda ceļojuma un tajā ceļojumā tikuši pie kaut kāda nu īpaši žāvētā speķa. Izgulējušies tie ceļotāji kaut kur aiziet, mantas atstājot pie manis. Un es pagaršoju to speķi. Un tāds garšīgs tas speķis. Un es vienu šķēlīti. Un tad otru. Un vēl vienu. Kamēr beigās tāds mazs tas pārpalikušais gabals ir palicis. Un tad es sirdsapziņā mokoties mostos. Un pie velna to speķi, es laimīgs, ka bija sapnis, lai vai kāds!

Un sāku mērīt temperatūru. Un nebija! Arī jau cik gadus vienmēr ir bijusi, un nu nav! Un es jau pārlaimīgs, ka lai vai kas mani te gadiem apsēdis, nu tas ir prom.

Un paiet dažas dienas. Un atkal galvā ir vate, un galva domā par sāpēšanu, un atkal ir temperatūra, un nav vairs sapņu, un nav pat bezmiega.
Un vienīgais, kas man paliek, ir tas, ka tagad es zinu, ko nozīmē justies normāli (līdz ar to vēl vairāk saprotu, ka tas, kas ar mani ir, nav normāli). Un speķa sapnis (kas, cerams, nav uz uzbarošanos un ēdelīgumu).