vakara tiesa
Sniegots kalns no putekļiem -
Radīts laimes lutekļiem!

Pavisam reti, bet gadās arī tādi rīti, kad pamosties gandrīz reizē ar nepiespiestu piecelšanos kājās. Nakts, kurā esi nodarbojies ar dedzīgu pašsaustīšanu un pārmetis sev visu iespējamo, ir transformējusi sevi patīkami apņēmīgā un pietiekami nesteidzīgā dienas sākumā.
Ir sajūta, ka viss ikdienišķais ir reizē arī gandarījuma pilns. Tu ar prieku izbaudi kā tīrā krekla auduma apkaklīte pieglaužas tik tikko mazgātajam kaklam vai arī kā ūdens no māla trauka līst un drīz vien arī iesūcas ap kaktusu esošajā augsnē. Sajūta gandrīz kā no cilvēka mutes Dieva ausī. Pilnīgi visam vajadzētu izdoties.
Diemžēl pacilātība un augošais darbaspars ir ne vien negaidīti spēcīgs, bet arī nejēdzīgi trausls. Pietiek ar pavisam niecīgu vilšanos, lai ideālais labsajūtas namiņš sabruktu un atgrūstu atpakaļ istabā, kuru dali ar brāli.
Visbiežāk to darvas pilienu medus mucā rada kādas tehniskas ķibeles vai, piemēram, paša pēkšņā ideālista aizmiglotais skatiens, kas nav gatavs necerētiem (lasi - negaidītiem) risinājumiem. Telefonam izlādējas baterija, kioska pārdevējai nav sīknaudas, ko izdot, pērkot cigaretes, tāpat arī acu priekšā aizbrauc autobuss, kas uz darbu Pārdaugavā ved vienu reizi stundā.
It kā jau pilnībā sagrauts vēl neesi - cigaretēm nenotērēto naudu nolem izdot par braucienu uz darbu ar taksi, bet, tiklīdz sastopies ar šofera laipno seju, kļūsti arvien vairāk neapmierināts. Liekas taču, ka tas nesen biji tu, kas valkāja šādu ģīmi. Un neviļus pārņem vēlme visā tajā smaidošajā kopumā, kas tik sirsnīgi veras pretī, ielikt roku līdz elkonim. Un maisīt un maisīt. Līdz tas kļūst tik vienveidīgs kā pankūku mīkla, kas agrāk bijusi milti, piens un olas.
Un tā beigās arī bija.