Dārgie draugi, esmu nonācis pie nelabiem secinājumiem ar kuriem steigšus gribu padalīties.

Atstāsim uz brīdi mierā strādniekus, kur nu vēl latviešu, un buržuāziju.

Papētot situāciju, jāsecina, ka čaklums ir egoistiska īpašība, kas ļauj cilvēkam sasniegt gandarījumu, paveicot darbu. Kas noved pie tā, ka viņš attiecīgi šo darbu cenšas izdarīt pēc labākās sirdsapziņas.

Slinkums, savukārt, ir acīmredzami tas pats čaklums jeb precīzāk, nevis "vienas monētas otra puse", bet to pašu cilvēka priekšstatu izpausme, kuri šoreiz novērtē darāmo un secina, ka gandarījuma viņam no šī darba izdarīšanas nebūs, nu, un līdz ar to arī darīt to vajag tikai tik, cik absolūti nepieciešams kaut kādu citu mērķu sasniegšanai, piemēram, naudas nopelnīšanai.

Citiem vārdiem, "čaklums" un "slinkums" ir tikpat nereālas parādības kā "karstums" un "aukstums", kas ir principā viena un tā pati temperatūra, tikai nosaukšana atkarīga no cilvēka tābrīža atskaites punkta.

Parādiet man cilvēku, kas ir čakls un apgalvo, ka viņam riebj viņa darbs, un es jums parādīšu cilvēku, kas melo pats sev. Iespējams, tas nav gandarījums par darbu pašu per se, bet esmu pārliecināts, ka čaklums ir cieši saistīts ar kaut kāda ar darāmo darbu saistāma gandarījuma iegūšanu. Vai tas būtu gandarījums par to, ka tiksi novērtēts, vai gandarījums par to, kāds izskaties pats savās acīs, vai kāds cits.

Līdz ar to no buržuāzijas skatījuma -- ņemot vērā, ka tēmā minēts it kā pretnostatījums buržuāzija/strādnieks, jāsecina, ka varam izmantot tādu buržuāzijas definīciju kā "tie, kas kontrolē ražošanas līdzekļus" -- čakluma kults ir veids kā paaugstināt savu strādnieku produktivitāti un sasniegt lielāku peļņu.

Tai pat laikā, čaklums savienojumā ar (1) zināmu ieinteresētību sevī un (2) plašāku redzesloku ļauj (šinī gadījumā strādniekam) ne vien labi padarīt savu darbu, bet arī tipiski tikt labi novērtētam un ir labs pamats cilvēka pašattīstībai un lielākai brīvībai.

Diemžēl bez šiem diviem punktiem čaklums vairāk līdzinās stulbai centībai, kas, atgādinot skolas laiku maksimas, esot uzskatāma par pirmo stulbuma pazīmi. Tas kā čaklums tipiski tiek traktēts -- proti, norādot uz to kā uz kaut kādu vērtību pašu par sevi vai kādu morālu tikumu -- kāreiz noved pie tā, ka cilvēki, kuri drusku labāk sevi saprot vai izjūt, var nepiefiksēt to, ka čaklums principā ir egoistiska īpašība, kas pa lielam var ļoti labi palīdzēt viņiem pašiem.

Par to arī pasaules sāpe un it īpaši latviešu, jo latviešu sāpe vienmēr ir bijusi īpaša (protams, ir tautas, kas lepojas ar niknāku sāpi, bet tur nu neko nevar darīt) -- kaudze ar pusgudriem cilvēkiem, kas saprot, ka viņiem bāž tuftu ausīs par čaklumu tie, kas svešu čaklumu prot labi izmantot, bet nesaprot, ka čaklums īstenībā ir viņu ikdienišķa gandarījuma par dzīvi viens no labākajiem ieguves variantiem.