Pārgurusi un neizgulējusies pārados vakar no Aglonas un piečakarēju riteņbraukšanu pa rajonu. Atpakaļceļu mēroju autobusā ar vienu sānu pielipusi tantukam, lasot grāmatu un cīnoties no slāpēm (visu savu šķidrumu jau biju izsviedrējusi). Autobuss bija pilns ar krievu tantukiem ar vienādām baltām tamborējumu imitējošām cepurēm (bija arī pa vienai orandžai un gaiši zilai), kas visu laiku pļāpāja un piedāvāja man gurķi. Vēl tur bija puisītis ar gaišies salmu krāsas matiesm (latviešu), kas mēģināja ievemt puslitra Mangaļu minerālūdens pudelē (neizdevās). Vēlāk puisīti izolēja man nezināmā vietā, jo viņš kaut kur pazuda. Izkāpu maskačkā, lai brauktu ar tramvaju līdz Vecrīgai. Burvīgais tramvajs, kas šķērso šo jauko rajonu atkal nelika man vilties un es redzēju 2 narkomānus, no kuriem viens man neizskaidrojamā kārtā centās pārliekties pāri, lai kaut ko saskatītu pie loga vai vienkārši sajustu pieglaužamis manu telti savam stilbam, kā arī 1 puisi ar neizskaidrojamu naidīguma lēkmi, kurš salauza tramvajam durvis. Nu tā lūk. Šovakar Depo un kārtējās mīlas peripetijas, šoreiz Ineses un Māra starpā. Es kā ļoti ziņkārīgs radījums turu savas ausis plaši atvērtas un nemirkšķinu.