Nav vietas nekam citam kā nesaprastam parplūdumam - tad, kad šampanieša putas pāri glāzei veļas.
Ar mēli nolaizīt sākot no kājiņas, neatstajot tā visa pēdas.
Es klakšķinu mēli - dzirdi - tā par Tevi.
Es savelku pieri - un saku - es neatceros, kad atgriezies, bet pa pieri ar karoti nav jāsit, lai katrs Tavs vārds jau būtu iededzināts galvā,
Tu esi tik pat dzīva - es saku - kā tad , kad Tevi pēdējo reizi redzēju. Nu - tik dzīva man. Varbūt tikai tagad stāvi aiz aizsvīduša loga, un atliek tikai mitrumu no loga noraust, lai redzētu Tavu maigo seju. Un man ātrāk gribas tos logus izdauzīt, kas pastāv, bet es joprojām esmu ar to nesaprasto pārplūdumu.