kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Wednesday, December 7th, 2005 |
|
||||
Skaisti man - tas nozīmē pamosties un sajust to īsto siltumu. ķert sniegpārslas atvērtā mutē un līdz nemaņai nosmērēties dubļos, ja tā sanāk. Un reizēs, kad mani grib palikt zem palielināmā stikla - es guļu uz muguras, palikusi rokas zem galvas, šūpoju kājas, pārkārtas pār galda malu un smaidu. Un tā arī nevienam nav pat nojausmas par ko. Arvien vairāk liekas, viss ir tikai pakārtots darbībām, kas ir tik neloģiskas, cik jauks ir iznākums tam visam. Es tad sēžu atspiedusi zodu rokās, kalkšķinu mēli un man tik ļoti to visu patīk darīt. atkal un atkal |
||||
|
|
||
Nav vietas nekam citam kā nesaprastam parplūdumam - tad, kad šampanieša putas pāri glāzei veļas. Ar mēli nolaizīt sākot no kājiņas, neatstajot tā visa pēdas. Es klakšķinu mēli - dzirdi - tā par Tevi. Es savelku pieri - un saku - es neatceros, kad atgriezies, bet pa pieri ar karoti nav jāsit, lai katrs Tavs vārds jau būtu iededzināts galvā, Tu esi tik pat dzīva - es saku - kā tad , kad Tevi pēdējo reizi redzēju. Nu - tik dzīva man. Varbūt tikai tagad stāvi aiz aizsvīduša loga, un atliek tikai mitrumu no loga noraust, lai redzētu Tavu maigo seju. Un man ātrāk gribas tos logus izdauzīt, kas pastāv, bet es joprojām esmu ar to nesaprasto pārplūdumu. |
|
||||
ar mīksto dzēšgumiju es salipinu logā mazus punktiņus |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|