sen aizmirstais
- Pūk, - Sivēns satraukti iečukstējās, pievirzīdamies lācim tuvāk, - vai tu nedomā, ka mēs esam Lamatās?
Pūks ne brīdi nebija tā domājis, tomēr pamāja ar galvu, jo pēkšņi atcerējās, ka viņi abi ar Sivēnu bija rakuši Viltīgās Pūka Lamatas Milzu Lempjiem, un tūlīt aptvēra, kas noticis. Viņi ar Sivēnu bija iekrituši Viltīgajās Milzu Lempju Lamatās Pūkiem! Tas nu bija skaidrs!
- Kas būs, ja Milzu Lempis atnāks? - drebēdams jautāja Sivēns, kad Pūks bija apstiprinājis viņa bažas.
- Var būt, ka viņš tevi nemaz nepamanīs, - drošināja Pūks, - jo tu esi Ļoti Mazs Sivēntiņš!
- Bet tevi, Pūk, viņš pamanīs!
- Viņš pamanīs mani, un es pamanīšu viņu, - brīdi padomājis, sacīja Pūks. - Mēs jau ilgu laiku pamanīsim viens otru, un tad viņš teiks: ho-ho!
Sivēns nodrebēja, iedomādamies šo drausmīgo ho-ho!, un ausis viņam sāka raustīties no bailēm.
- Un k-ko t-teiksi tu?
Pūks mēģināja izdomāt, ko lai viņš saka, bet, jo vairā domāja, jo skaidrāk redzēja, ka nav iespējama nekāda prātīga atbilde uz ho-ho!, ko Milzu Lempis teiks tādā balsī, kādā Milzu Lempji mēdz to sacīt.
- Es neteikšu neko, - Pūks beidzot nolēma. - Es tikai dungošu. Un tad viņš vairs Nezinās, ko iesākt. Jo redzi, ja tu esi divas reizes tik briesmīgā balsī sacījis ho-ho!, bet otrs dungo, tad, gribēdams sacīt trešo reizi, tu pēkšņi jūti, ka tu... vārdu sakot, tu jūti.

sveiciens muchacho jubilejā :) buchas maziņā :)