The ways of God are inscrutable.

Tāda nu pirmssvētku noskaņa - ar LU, kavēto darbu rakstīšanu un pārrakstīšanu, bezmiegu un pilnīgu atslēgšanos, internetu naktīs, pasniedzēju pārliecināšanu, ka nu NAV nepieciešams man to kursu atkārtot, vārdu apmaiņām un noklusēšanu, melnu Indijas tēju, rakstiem par tulkošanu, smaidiem un savstarpēju atbalstu, kaktusiem uz datorgalda, vārdnīcām uz grīdas, brīžiem ar izmisumu, brīžiem ar prieku, pilniem mikriņiem, gadījuma taksometriem, algotiem palīgiem, garām palaistām Ziemassvētku ballēm, e-pastiem, korektora līnijām, termiņiem, darba stundām, telefona zvaniem, BBC World Service, Sviesta Cibu...

Beigsies tas viss jau šīs nedēļas beigās, un beigsies labi, jo citādi es neļaušu. Vai pēc tam būs miers? Šaubos. Nez vai. Daži cilvēki vienkārši nav radīti mieram. Dažiem cilvekiem šķiet, ka kaut kas nav lāgā, ja ir miers. Un man jau ir citi plāni. Nākamie. Par spīti visam, mani mīļie maitas... for my will is as strong as yours, and my kingdom is as great. You have no power over me. (Po-moemu tak.)

(Nu nopirkšu es šodien tās loterijas biļetes...)

Lai jums viss izdodas!

...