Pirms nedēļas sāku piestrādāt par modeli LMA. Pagaidām pret mani izturas ļoti labi un pieklājīgi.
Drošības pēc gan galvā vairākkārt izeju cauri dažādiem scenārijiem, lai, ja nu tomēr pret mani kādā brīdī sāk izturēties slikti, es jau būtu izdomājusi, ko darīt.
Nav tā, ka es gaidu kaut ko sūdīgu, bet es esmu dzirdējusi dažādus stāstus. Tā kā esmu pieradusi pie plusmīnus periodiskas nabadzības, mani īsti neuztrauc tas, ka es varētu darbu zaudēt, nu, ja nu kas.

Mani gan jau mazliet paspēja apkāst, info epastā solot "7 eiro bez nodokļu atvilkumiem", kas līgumā pārtapa par "7 eiro bruto", ko pamanīju, jau līgumu parakstījusi, tāpēc, nu, pati dumja.

Man patīk, ka man nav jārunā un man pagaidām ir arī tīri interesanti vērot, kā paiet laiks - pirms pusdienlaika tas velkas divreiz ilgāk. Brīžiem nāk miegs un smadzenes rubās laukā, tad tas pāriet. Kad sāk kaut kas sāpēt, zinu, ka salīdzinoši drīz būs zvans. Tāpat atļauju sev izstaipīties.

Man gan gribētos, lai telpā skanētu kāds radio vai podkasts, ko klausīties, man šķiet, ka, ja kāds būtu veltījis brīdi tam, lai padomātu par to, kā padarīt modeļa darbu vieglāku, pie šādas domas varētu nonākt visai ātri. Bet okei, stimulācijas detokss.