māte un Rea bija tieši tādas kā iedomājos - divas dauzoņas, viena otrai piemērotas. Rea man atbrīvoja vietu sev blakus, bet pēctam piebīdījās tuvāk. līksmība plūda reizē ar šampanieša putām.
blakussēdētājas izgriezums man nedeva mieru. es biju pietvīcis sarkans.
- bet, Pjēr, jums nepatīk izklaidēties? jūs mātei arī patīk jautrība...
- kundze...
- vispirms sarunāsim, ka jūs sauksiet mani vārdā, labi?
viņa paņēma manu roku un noglāstījusi nolika to sev uz ceļa. tas bija par daudz! es būtu aizbēdzis, ja nebūtu tik dziļi iegrimis sofā. biju pārliecināts, ka esmu par vāju, lai izspruktu no viņas tvēriena...
viņas balss vairs neskanēja maigi.
- tā ir taisnība, - viņa teica, - es mīlu uzdzīvi, bet, kā redzat, nekad to neesmu nožēlojusi, lai arī nāku no turīgas ģimenes... redziet, Pjēr, jums nevajadzētu baidīties no tā, ka sievietes izklaidējas. šajā ziņā jūsu māte ir labāka par mums...
- labāka? - māte viņu pārtrauca. smieklu maska pēkšņi pagaisa un viņa atkal bija viņa pati. - vai jūs zināt kādu, kas ir vēl sliktāks par mani? es gribu, lai Pjērs to zina...
- dārgā, kādēļ jūs viņu sāpināt?
- Rea, es vēlos viņu apgaismot. Pjēr, lūdzu šampanieti!
es paņēmu pudeli un piepildīju glāzes, mani mazliet uztrauca stāvoklis, kurā māte pamazām nonāca. viņa bija liela un trausla, bet un pēkšņi man likās, ka viņa vairs neizturēs. viņas acis zvēroja naidā, bet skatiens jau miglojās.
- es vēlos, lai vienreiz par visām reizēm tu to uzzini.
viņa pievilka Reu sev klāt un bez kavēšanās krampjaini noskūpstīja.
viņa pagriezās pret mani.
- es esmu laimīga! - viņa sauca. - es vēlos, lai tu zini: es esmu sliktākā māte kāda var būt...
viņa drūmi saviebās.
- Elēne, - novaidējās Rea, - tu esi briesmīga...
es piecēlos.