- neņemiet ļaunā, kundze, - es teicu Reai, - man gan nav, kā sacīt, ļauts, taču es būtu daudz kautrīgāks jūsu priekšā, ja vien man nereibtu galva.
- cik viņš ir aizkustinošs! - Rea gurdeni sacīja. - tik jauns un jau tā prot runāt ar sievietēm, tik labi melot...
acīmredzami - es biju kā radīts pasaulei, kuru Rea man grasījās atklāt. bet tā kā māte sāka skaļi smieties, es viņu pamanīju un izdzirdēju: viņas klātbūtne, kuru uz brīdi biju aizmirsis, un nepiedienīgie smiekli mani satrieca. es pēkšņi sajutos ļoti neērti.
- es uz jums sadusmojos, Pjēr, - teica Rea, bet - dārgā, es taču drīkstu viņu uzrunāt vārdā? - ja jūs man nemelosiet, es ļoti priecāšos, Pjēr.
Reas nicinājums mani samulsināja.
- Pjēr, - sarunā iesaistījās māte, - nāc apsēdies blakus manai draudzenei: ja es ar viņu labi satieku, tad arī jums ir jāsatiek.
viņa norādīja vietu uz sofas.

māte un Rea bija tieši tādas kā iedomājos - divas dauzoņas, viena otrai piemērotas. Rea man atbrīvoja vietu sev blakus, bet pēctam piebīdījās tuvāk. līksmība plūda reizē ar šampanieša putām.
blakussēdētājas izgriezums man nedeva mieru. es biju pietvīcis sarkans.
- bet, Pjēr, jums nepatīk izklaidēties? jūs mātei arī patīk jautrība...
- kundze...
- vispirms sarunāsim, ka jūs sauksiet mani vārdā, labi?
viņa paņēma manu roku un noglāstījusi nolika to sev uz ceļa. tas bija par daudz! es būtu aizbēdzis, ja nebūtu tik dziļi iegrimis sofā. biju pārliecināts, ka esmu par vāju, lai izspruktu no viņas tvēriena...
viņas balss vairs neskanēja maigi.
- tā ir taisnība, - viņa teica, - es mīlu uzdzīvi, bet, kā redzat, nekad to neesmu nožēlojusi, lai arī nāku no turīgas ģimenes... redziet, Pjēr, jums nevajadzētu baidīties no tā, ka sievietes izklaidējas. šajā ziņā jūsu māte ir labāka par mums...
- labāka? - māte viņu pārtrauca. smieklu maska pēkšņi pagaisa un viņa atkal bija viņa pati. - vai jūs zināt kādu, kas ir vēl sliktāks par mani? es gribu, lai Pjērs to zina...
- dārgā, kādēļ jūs viņu sāpināt?
- Rea, es vēlos viņu apgaismot. Pjēr, lūdzu šampanieti!
es paņēmu pudeli un piepildīju glāzes, mani mazliet uztrauca stāvoklis, kurā māte pamazām nonāca. viņa bija liela un trausla, bet un pēkšņi man likās, ka viņa vairs neizturēs. viņas acis zvēroja naidā, bet skatiens jau miglojās.
- es vēlos, lai vienreiz par visām reizēm tu to uzzini.
viņa pievilka Reu sev klāt un bez kavēšanās krampjaini noskūpstīja.
viņa pagriezās pret mani.
- es esmu laimīga! - viņa sauca. - es vēlos, lai tu zini: es esmu sliktākā māte kāda var būt...
viņa drūmi saviebās.
- Elēne, - novaidējās Rea, - tu esi briesmīga...
es piecēlos.

- Pjēr, paklausies, - sacīja māte (viņa atkal bija mierīga - viņa runāja kā jukusi, bet ļoti nopietni, un teikumi rāmi sekoja cits citam). - tas nebija iemesls, kādēļ lūdzu tev šodien atnākt. bet nevēlos vairs ilgāk tevi piesegt. vēlos redzēt nicinājumu tavās acīs - nicinājumu un bailes. man prieks, ka tu redzēji, tu vairs nevarēji neredzēt. skaties, kā es aizmirstu tavu tēvu. mācies no manis: nekas tā nenoved pie izvirtības kā priecāšanās.
es biju piedzēries, tomēr sapratu, ka māte bija piedzērusies jau tad, kad atnācu, un tagad vairs nespēja turēt.
- māt, ļauj man iet, - es teicu.
- es nebiju iedomājusies, - māte teica, mani neredzēdama, - ka dienā, kad mans dēls atklās savas mātes netiklo uzvedību, viņš mani atstās vienu.

vēl viņa piebilda ar tādu nomierinošu bezrūpību, kas pēkšņi lika atgriezties sevī:
- paliec šeit. es tevi mīlu no visas sirds, īpaši tagad, kad drīksti uz mani no augšas.
viņa pasmaidīja tik skumji kā pret pašas gribu, un es šo smaidu jau pazinu: tas iesūca sevī visu viņas augšlūpu.
- Elēne! - iesaucās Rea, manāmi nomākta.
viņa piecēlās.
- dārgā, tu nevēlies vispirms paēst vakariņas? tu gribi uzreiz likties ar viņu gultā?
- Elēne! - Rea viņai teica. - es nu došos projām. uz redzēšanos, Pjēr, cerams - uz drīzu tikšanos.
Rea mani viegli noskūpstīja uz lūpām. izskatījās, ka viņa taisās projām. es biju apstulbis un galīgi piedzēries.
tad piecēlās māte. es redzēju, ka viņa uz Reu skatījās tā it kā vēlētos mesties virsū ar dūrēm.
- nāc! - viņa teica.
paņēmusi Reu aiz rokas, viņa to ieveda blakus istabā. es viņas nevarēju redzēt, taču abas telpas bija savienotas - es būtu varējis dzirdēt katru elpas vilcienu, ja vien šampanietis neuzdzītu miegu.
kad es pamodos, māte mani vēroja ar glāzi rokās.
arī Rea skatījās.
- kādas mums mirdzošas acis, - māte teica.
Rea smējās, es redzēju, ka viņai mirdzēja acis.
- tagad dosimies, kučieris jau gaida.
- bet vispirms, - sacīja Rea. - mums vajag dabūt kājās skumjo bruņinieku.
- pabeigsim pudeli, - teica māte, - paņem savu glāzi un iedod viņam dzert.
- visiem glāzes, teica Rea, - un dzeram.
mūs pārņēma labs garastāvoklis. es pēkšņi noskūpstīju Reu uz mutes.
mēs metāmies lejā pa kāpnēm. es nolēmu turpmākt dzert un dzīvot tikai šādi.
visu atlikušo dzīvi.

mēs ievēlāmies auto salonā cits virs cita. māte aplikusi rokas Reai ap vidukli, kamēr tā koda viņai plecā. Rea, paņēmusi mani aiz rokas, spieda to klāt pie savas kailās kājas tik austu, cik vien iespējams. es paskatījos uz māti: viņa staroja.
- Pjēr, - viņa sacīja, - aizmirsti un piedod man, es esmu laimīga.
man vēl bija bail. es domāju, ka šoreiz izlikšos.
restorānā māte pacēla glāzi un sacīja:
- redzi, mīļo Pjēr, es esmu piedzērusies. un tā katru dienu. pasaki viņam, ka tā ir, Rea.
- Jā, Pjēr, - man teica Rea, - dienu no dienas. mums patīk mesties dzīvē. tikai tavai mātei diez ko nepatīk vīrieši. toties man viņi patīk par abām. tava māte ir dievīga.
Rea apbrīnā skatījās uz manu māti. viņas abas bija patētiskas.
māte maigi sacīja:
- man prieks, ka vairs tev nešķietu nelaimīga. man ir nepiedienīgas iegribas, un esmu ļoti priecīga, ka esmu tev tajās atzinusies.
viņas skatiens palaikam aizplūda tālumā.
- es zinu, ko vēlos, - viņa nerātni sacīja. bet smaids kā parādījās, tikpat ātri arī nozuda no viņas biezajām lūpām, kas kustējās tā it kā tvertu pēc elpas. - es zinu, ko vēlos, - viņa atkārtoja.