Pēc pāris stundām grozīšanās un vairākām gultā izsmēķētām cigaretēm (es jau sen esmu atmetusi smēķēšanu gultā) samierinos ar to, ka ir uzmācies bezmiegs. Izrāpjos no gultas, atveru logu un izvelku no grāmatplaukta Umberto Eko Fuko svārstu (ideālais lasītājs, kuru moka ideāls bezmiegs). Pusmiegaini lasu tekstu un klausos attālās šosejas kaukšanā, ko var dzirdēt tikai naktīs, kad viss ir pieklusis. Tomēr dīvaini, ka cilvēki visu laiku kaut kur brauc. Nepārtraukti. Ne mirkli šis process neapstājas. Maniakāli.