Man te kāds teica, ka nekas šai lapā netiek ierakstīts....
Ir tāds visa nekā negribēšanas laiks - sesija. Negribas reizēm pat ēst. Ir tikai movie. Un miegs. Un varbūt vēl mazliet skumjas.
Tā gribas, lai viss nokārtojas, lai vairāk nav parādu un es varētu smaidīt... Ļoti ceru, ka tā arī būs. Bet kā to visu gribējās nokārtot līdz savai otrajai pilngadībai... Nekā. Slinkums un visa apnikums...
Apnikums dzīvot, problēmas.
Ja tā varētu - visu dienu nosēdēt virtuvē un kūpināt vienu paciņu pēc otras. Nebiju domājusi, ka arī es varētu kļūt atkarīga no kādas nieka satītas cigas...
Un vēl tā draugu būšana. Tas ir tik sarežģīti... Nekad nebiju domājusi, ka tas ir viegli, bet arī, ka tik grūti. Saprast, kas tad īsti ir tavs īstais draugs, bet kurš tevi tikai izmanto. Tas viss liekas tik netīri...
Un vēl saprast, kuram tad īsti vari uzticēt savu sāpi, savus priekus.
Viena liela vilšanās šai nolāpītajā pasaulītē...