vēl interesantāk kā vazāties cauri veselam baram (~50 cilvēku) masveida slepkavu, kuri aukstasinīgi ar cirvīti vienādās daļās skaldījuši savas sievas un bērnus, kas izdarījuši upurēšanas veiksmīgāk, kā Doriana priesteri, kad jaunavu asinis šķīdušas pa sienām (mums Doriana pirmsākumos bija grūtības ar jaunavām), kuri talkas laikā paņēmuši bisi un apšāvuši visus ģimenes locekļus un kaimiņus, kas strādāja pie kartupeļu novākšanas, kas aukstasinīgi pārgrieza kaklu vecām sievietēm, kas pat nebija spējīgas pretoties... interesantāk, kā iet garām šādiem cilvēkiem, atbildēt uz viņu smaidiem un sveicieniem, ir tos un to nodarījumus apspriest sabiedriskajā transportā un vērot kā mainās cilvēku sejas izteiksmes, attīstoties stāstījumam... no mums aug briesmoņu paaudze... mēs mierīgi uztveram lietas, kas cilvēkiem uzdzen šausmas... mums tā ir statistika, dzīve... mēs pie tā tiekam pieradināti un tas vairāk nešķiet nekas ārkārtējs... un beigu beigās mēs paši ņemsim gaļas cirvīti un cirtīsim gabalos pirmo, kas metīs akmeni, un nekādas emocijas tas neizraisīs... visi labi psihiatri dzīvi beidz psihiatriskajā klīnikā... un visi labi slepkavību izmeklētāji dzīvi beidz uz elektriskā krēsla par masveida slepkavību Manhetenā... ļoti vienkārši... tāda ir dzīve... un nezinu kāpēc, bet man tā šausmīgi patīk...