sen par sapņiem neesmu rakstījis
Maikls Džeksons, Duksis un Laime

Maikla Džeksona koncerts Sirmaušos pats par  sevi nekāds īpašs notikums nebija - ja reiz  Brets Andersons var ālēties Salacgrīvā, tad  kāpēc lai bērnu draugs nevarētu visus  pārsteigt ar performanci Sirmaušos vai,  piemēram, Āpēnos? Neparasts bija kas cits -  par šī neizgloto masu pasākuma organizatoru  bija iecelts neviens cits, kā mana nu jau  nelaiķa tante Frantīcija, tā pati, kas Pļaviņās,  Gostiņu pagastā, viensētā Partizānu ielā. Ar  pēdējo faktu es bērnībā varēju briesmīgi  lepoties  - kamēr pārējiem lauki saucās kaut  kādi "Lielpurgas" vai "Zosēni-3", manējie bija  konkrēti Partizānu ielā, kā rezultātā visumā  miermīlīgie tante Fraņa un tēvocis Aloizs  ieguva bezmaz tādu kā Če Gevaras un Rozas  Luksemburgas apvienoto oreolu, un  nenovēršami cīnījās ar dažādiem  neredzamajiem ienaidniekiem. Štāba  arjergardā slēpās tautas komisārs Ruksis,  partorgs sivēnmāte Mille, kā arī mazākas, bet  tikpat sparīgas kaujasvienības, par kurām nedaudz vēlāk.

Tomēr par ko ir stāsts? Izbrīnu raisīja fakts, ka  90-gadīgajai tantei Fraņai nekādu īpašu  izklaides pasākumu organizatorisko dotību  nebija. Dažādos tautas svētkos viņi stāvēja ar  saliktām rokām un pusbailīgi pusziņkārīgi  raudzījās atrakcijās - cilvēkam taču nav lemts  uzzināt, kas īsti notiek rīdzinieku galvās, un  sirdsmiers iestājas tikai tad, kad atpūtnieki  noreibuši no skaudrā lauku gaisa katrs pret  rīta pusi apgāžas savā kaktiņā. Tiesa, viens  pluss šovbiznesā tomēr viņai atradās - tas ir  suns Duksis, kurš pata dziedāt un dejot.

Nav īsti zināms, kad aizsākās suņa Dukša  brīnišķīgā karjera, bet šim krancim tiešām  piemita fenomenālas spējas. Apguvis dažus  deju pamatsoļus, viņš spēja piecelties  pakaļkājās, apkampt otru tango pārstāvi un  valcerēt apkārt visai melodiski gaudojot līdzi  akordeona skaņām. Sakarā ar to, ka Duksis,  šķiet manāmi kompleksēja no īpaši gariem  deju partneriem, pārsvarā dejas tika grieztas  ar bērniem un metru sešdesmit garo līkkājaino  žūpu Robertu, bet tās jau ir detaļas. Suņa acīs  mirdzēja savdabīgs neprāts - nezinu, kas īpaši  piemita Partizānu ielas pagalmam, bet ar laiku  tur sajuka prātā visi mājas sargi, lai arī tos  ēdināja labi un izturējās pret tiem ļoti  draudzīgi. Ja padomā, tad ar laiku tante  Frantīcija jau būtu varējusi atvērt savdabīgu  suņu psihiatrisko klīniku, taču laukos, kā  zināms, viss tiek risināts daudz vienkāršākā  veidā.

Tāpēc vienā vakarā, kad Fraņa atvēra vistu  kūts durvis un ieraudzīja visas savas  drostaliņas ar nokostām galvām, viņa pārāk  neizbrīnījās. Tā vietā aizsteidzās uz cūkkūti, lai  noskaidrotu, cik plašos apmēros ir pieņēmies vistu holokausts, taču tur viss izrādījās mierīgi  - tikai sivēnmāte Mille mierīgi apgriezās uz  otriem sāniem miegā izverzdama kārtīgu  vircas atraugu. Pats Duksis par visu notikušo izskatījās ne īpaši nokaunējies vai satraukts. Viņš ar ziņkāri vēroja notiekošo - arī to, kā  tēvocis Aloizs aiziet meklēt patronas. Tomēr  ekzekūciju nolēma atlikt līdz rītam. Tā  izrādījās kļūda. Ar nebērna intelektu  apveltītais Natural Born Killers naktī norāvās  no ķēdes un devās Gostiņu ielās, kur ātri vien  atguva savu Borna Identitāti un arī uzstādīja  Borna Ultimātu. Mēneša laikā viņš jau bija  kļuvis par leģendu. Mēles apkārt tenkoja, ka  naktīs dažādās apkaimes vietās esot redzēts  dziedošs un dejojošs nezvērs, kuru neviens  pat nemēģināja notvert. Pagasta ļaudis naktīs  gulēja acīm vaļā un lēnām juka prātā. Tā arī  līdz šim vēl neviens nav noskaidrojis, kāds bija leģendārās popzvaigznes liktenis.

Toties Frantīcija noskaidroja ko citu - to, ka Maikls Džeksons un Duksis nav gluži viens un tas pats, tādēļ ārzemju publikas mīluļa šovu Sirmaušu pļavā organizēja ar daudz plašāku vērienu. Krēsli tika salikti kārtīgās rindās. Bija kiosks ar ceptām sēnēm un bērzu sulām. Svētku programmiņas drukāja pašā Krustpilī! Pie ieejas stāvvietās starp glaunajiem auto savi robi atradās arī pārdesmit traktoriem, diviem kombainiem un pat pastnieka Cērpa aizvēsturiskajam mopēdam. Skatuve bija eleganta - visi prožektori, satelīti un eglīšu rotājumi, kurus izdevās atrast, bija uz vietas. Un kāda akustika! Kāda akustika! Daži apmeklētāji, kas nāca tieši no savām lauksaimnieciskajām nodarbēm, ieradās nosacītajā koncertzālēm ar saviem mājlopiņiem, kuri par pārsteigumu visiem uzvedās visai mierīgi un klusi - suņi netrenkāja zosis, govis mierīgi laizīja zāli, bet izteikti audiālistiskais āzis koncentrēti vērās zemē ar žurnāla "Mūzikas saule" kritiķa vērtu skatienu.    

Maikls Džeksons, protams, bija lielisks. Lai arī pārsvarā viņš dziedāja gabalus no jaunajiem albumiem, publikai viņš patika un publika patika viņam. Maikls bija kā senās dienās - ar stabilu degunu un bez saulesbrillēm. Un kāda gan bija programmas nagla, kopīgi iecerētais Fraņas un Džeksona pārsteiguma moments! O, eņģeļi raudātu dzīvsudraba asaras. Vispirms Maikls aizslēpās aiz diviem furgoniem, kas stāvēja zāles malā. Atskanot pirmajiem "Billy Jean" akordiem, Frantīcija nogaidīja īsto mirkli, klusi ielavījās mākslienieka slēptuvē un teica: "Tagad nāc ārā nu!" Un Džeksons pēkšņi parādījās publikas vidū ar rokā izstieptu mikrofonu! Te pat pastnieks Cērps klusi notrausu asaru... Divu stundu ilgais šovs pagāja kā viena minūte ar pašdarinātu salūtu un degošu soļarkas mucu beigās. Viena laimīga diena latviešu dzīvē.

Bet tad man sapnis pārgriezās par 180 grādiem, un sākās piedzīvojumi ar divriteni Londonas metro, bet tas jau ir cits stāsts...