sen par sapņiem neesmu rakstījis
Maikls Džeksons, Duksis un LaimeMaikla Džeksona koncerts Sirmaušos pats par sevi nekāds īpašs notikums nebija - ja reiz Brets Andersons var ālēties Salacgrīvā, tad kāpēc lai bērnu draugs nevarētu visus pārsteigt ar performanci Sirmaušos vai, piemēram, Āpēnos? Neparasts bija kas cits - par šī neizgloto masu pasākuma organizatoru bija iecelts neviens cits, kā mana nu jau nelaiķa tante Frantīcija, tā pati, kas Pļaviņās, Gostiņu pagastā, viensētā Partizānu ielā. Ar pēdējo faktu es bērnībā varēju briesmīgi lepoties - kamēr pārējiem lauki saucās kaut kādi "Lielpurgas" vai "Zosēni-3", manējie bija konkrēti Partizānu ielā, kā rezultātā visumā miermīlīgie tante Fraņa un tēvocis Aloizs ieguva bezmaz tādu kā Če Gevaras un Rozas Luksemburgas apvienoto oreolu, un nenovēršami cīnījās ar dažādiem neredzamajiem ienaidniekiem. Štāba arjergardā slēpās tautas komisārs Ruksis, partorgs sivēnmāte Mille, kā arī mazākas, bet tikpat sparīgas kaujasvienības, par kurām nedaudz vēlāk.
Tomēr par ko ir stāsts? Izbrīnu raisīja fakts, ka 90-gadīgajai tantei Fraņai nekādu īpašu izklaides pasākumu organizatorisko dotību nebija. Dažādos tautas svētkos viņi stāvēja ar saliktām rokām un pusbailīgi pusziņkārīgi raudzījās atrakcijās - cilvēkam taču nav lemts uzzināt, kas īsti notiek rīdzinieku galvās, un sirdsmiers iestājas tikai tad, kad atpūtnieki noreibuši no skaudrā lauku gaisa katrs pret rīta pusi apgāžas savā kaktiņā. Tiesa, viens pluss šovbiznesā tomēr viņai atradās - tas ir suns Duksis, kurš pata dziedāt un dejot.
Nav īsti zināms, kad aizsākās suņa Dukša brīnišķīgā karjera, bet šim krancim tiešām piemita fenomenālas spējas. Apguvis dažus deju pamatsoļus, viņš spēja piecelties pakaļkājās, apkampt otru tango pārstāvi un valcerēt apkārt visai melodiski gaudojot līdzi akordeona skaņām. Sakarā ar to, ka Duksis, šķiet manāmi kompleksēja no īpaši gariem deju partneriem, pārsvarā dejas tika grieztas ar bērniem un metru sešdesmit garo līkkājaino žūpu Robertu, bet tās jau ir detaļas. Suņa acīs mirdzēja savdabīgs neprāts - nezinu, kas īpaši piemita Partizānu ielas pagalmam, bet ar laiku tur sajuka prātā visi mājas sargi, lai arī tos ēdināja labi un izturējās pret tiem ļoti draudzīgi. Ja padomā, tad ar laiku tante Frantīcija jau būtu varējusi atvērt savdabīgu suņu psihiatrisko klīniku, taču laukos, kā zināms, viss tiek risināts daudz vienkāršākā veidā.
Tāpēc vienā vakarā, kad Fraņa atvēra vistu kūts durvis un ieraudzīja visas savas drostaliņas ar nokostām galvām, viņa pārāk neizbrīnījās. Tā vietā aizsteidzās uz cūkkūti, lai noskaidrotu, cik plašos apmēros ir pieņēmies vistu holokausts, taču tur viss izrādījās mierīgi - tikai sivēnmāte Mille mierīgi apgriezās uz otriem sāniem miegā izverzdama kārtīgu vircas atraugu. Pats Duksis par visu notikušo izskatījās ne īpaši nokaunējies vai satraukts. Viņš ar ziņkāri vēroja notiekošo - arī to, kā tēvocis Aloizs aiziet meklēt patronas. Tomēr ekzekūciju nolēma atlikt līdz rītam. Tā izrādījās kļūda. Ar nebērna intelektu apveltītais Natural Born Killers naktī norāvās no ķēdes un devās Gostiņu ielās, kur ātri vien atguva savu Borna Identitāti un arī uzstādīja Borna Ultimātu. Mēneša laikā viņš jau bija kļuvis par leģendu. Mēles apkārt tenkoja, ka naktīs dažādās apkaimes vietās esot redzēts dziedošs un dejojošs nezvērs, kuru neviens pat nemēģināja notvert. Pagasta ļaudis naktīs gulēja acīm vaļā un lēnām juka prātā. Tā arī līdz šim vēl neviens nav noskaidrojis, kāds bija leģendārās popzvaigznes liktenis.
Toties Frantīcija noskaidroja ko citu - to, ka Maikls Džeksons un Duksis nav gluži viens un tas pats, tādēļ ārzemju publikas mīluļa šovu Sirmaušu pļavā organizēja ar daudz plašāku vērienu. Krēsli tika salikti kārtīgās rindās. Bija kiosks ar ceptām sēnēm un bērzu sulām. Svētku programmiņas drukāja pašā Krustpilī! Pie ieejas stāvvietās starp glaunajiem auto savi robi atradās arī pārdesmit traktoriem, diviem kombainiem un pat pastnieka Cērpa aizvēsturiskajam mopēdam. Skatuve bija eleganta - visi prožektori, satelīti un eglīšu rotājumi, kurus izdevās atrast, bija uz vietas. Un kāda akustika! Kāda akustika! Daži apmeklētāji, kas nāca tieši no savām lauksaimnieciskajām nodarbēm, ieradās nosacītajā koncertzālēm ar saviem mājlopiņiem, kuri par pārsteigumu visiem uzvedās visai mierīgi un klusi - suņi netrenkāja zosis, govis mierīgi laizīja zāli, bet izteikti audiālistiskais āzis koncentrēti vērās zemē ar žurnāla "Mūzikas saule" kritiķa vērtu skatienu.
Maikls Džeksons, protams, bija lielisks. Lai arī pārsvarā viņš dziedāja gabalus no jaunajiem albumiem, publikai viņš patika un publika patika viņam. Maikls bija kā senās dienās - ar stabilu degunu un bez saulesbrillēm. Un kāda gan bija programmas nagla, kopīgi iecerētais Fraņas un Džeksona pārsteiguma moments! O, eņģeļi raudātu dzīvsudraba asaras. Vispirms Maikls aizslēpās aiz diviem furgoniem, kas stāvēja zāles malā. Atskanot pirmajiem "Billy Jean" akordiem, Frantīcija nogaidīja īsto mirkli, klusi ielavījās mākslienieka slēptuvē un teica: "Tagad nāc ārā nu!" Un Džeksons pēkšņi parādījās publikas vidū ar rokā izstieptu mikrofonu! Te pat pastnieks Cērps klusi notrausu asaru... Divu stundu ilgais šovs pagāja kā viena minūte ar pašdarinātu salūtu un degošu soļarkas mucu beigās. Viena laimīga diena latviešu dzīvē.
Bet tad man sapnis pārgriezās par 180 grādiem, un sākās piedzīvojumi ar divriteni Londonas metro, bet tas jau ir cits stāsts...