ar Rū no rīta izstaigājāmies pa mežu&rajončiku un skaitījām elektriskās sveces namu logos. savā ziņā elektriskās sveces ir tomēr tāda kā samierināšanās starp reliģiju un zinātni. taču to jēga zūd. tā jau ir nevis vēršanās pie Dieva, bet mesidžs "mēs esam kursā, ka ziemassvētki ir pienākuši, 25 un 26 datums, izejamās dienas".
it kā mēs par to nebūtu kursā. un nevienas īstas sveces. stearīnam uzticas mazāk nekā latvenergo.

46-ā nama piektajā stāvā kāds ir apjozis visus balkona režģus ar eglītes spuldzīšu virtenēm un ieslēdzis. varbūt tās ir 600-ās sveces, a varbūt vienīgā iespēja gadā kaut ko darīt ar blokmāju pelēkumu.

pie 12-stāvenes uz soliņa ir apgūlies Kioska Kaķis (uz tādu vārdu viņš atsaucas). tas pats, kas nevienu nelaiž sev klāt, būtībā saimnieko Imantas galvenajā alkokioskā, kur viņu pārdevējas ļoti respektē. Kioska Kaķis ir slavens ar to, ka reiz ienācis kioskā un neatradis sev piemērotu guļvietu, ar ķepu izslaucījis no letes iekšpuses visas desas, pienus un sierus, ar zobiem tur ievilcis polietilēna plēvi no tuvākās saplēstās kastes, un uz tās arī atpūties. es to, starp citu, pats savām acīm redzēju.

gar logu aiziet Dabasmīlis - vīrs, kuru es atceros jau no sešu gadu vecuma; viņš absolūti nav mainījies. ar cilvēkiem viņš nerunā. viņš pārsvarā runā tikai ar putniem un kokiem. agri no rīta ap septiņiem iziet no blokmājas dzīvokļa, pāriet pāri kurzemes prospektam un sēž mežā, kamēr pienāk nakts un jāiet mājās gulēt.