Viss ir kļuvis kaut kāds tukšs. Nē, es neesmu nomākta. Vismaz es tajā nekad neatzīšos. Un visticamāk es patiešām neesmu nomākta. Pat, ja esmu, tā ir kaut kāda piecu minūšu nomāktība, kamēr pārslēdzas slaidi. Esmu kā mākoņainas, domīgas debesis, kas izslēdz un atkal ieslēdz sauli kā bērns, kas spēlējas ar elektrības slēdzi. Un tomēr, dienas mani šausmina. Bet dienas mani ir šausminājušas visu mūžu. Man vienmēr ir bijis bail tās pārāk labi saost, sajust kaut kur starp savām domām kā čaukstošu zīdpapīru.