Ceļojuma pozitīvā nots:
Pārgurums ērkšķrozītes cienīgā miegainuma apjomā man ir mazinājies (pagaidām). Ne pazudis gan, bet sarucis.
Skaisti skati redzēti, nu var atkal skumt, blenžot Purvciema pelēkajā 5stāvenē.
Saule mazliet sasūkta.
Sajūta, ka nu jau tik sūdīgi dzīvē sācis iet, ka tālāk jau vairs nav kur, maķenīt mazinājusies.
Ar dēli braukt pēc divu gada pārtraukuma es kaut cik vēl atceros.
Es veselas 10 dienas nebiju nelaimīgs

Ne tik laba nots:
Esmu ieguvis vēl dīvainākus braukšanas paradumus, kas izpaužas kā sakņupusi muguriņa un atšauta pakaļējā daļa (tā teikt, jo tuvāk zemei, jo mazāk jākrīt)
Pārpūlēta, sapampusi potīte, kas nemaz netaisās uzlaboties, bet nu jau rotājas ar uznākošiem un pārejošiem sāpju viļņiem.
Pārpūlēti ceļi, kas īsti nefunkcionē lāgā un pieprasa ik pēc 5 min. iztaisnot kājas.
Kārtējā apjēga, cik stulbi, ka nezinu nevienu valodu.
Viss, kas slikts, bet ceļojuma laikā mainījies un aizmirsies, strauji iegriežas vecajās sliedēs un apjēga, ka tomēr esmu neveiksminieka iemiesojums, bīstami tuvojas.