rakstīju anonīmajam komentu par bunduļa veceni - bet mums te ir tāda viena, tepat pretim trakajiem iesalniekiem. viņas melno kaķeni ķōķas piebaro. bet tās ķōķas jau arī vairs īsti par ķōķām nesauc - tagad zombiji, jo tik mironīgu atmosfēru nevienā pārtikas kioskā neesmu redzējis. a rozas suņiem tā kaķene atkal dikti nepatīk, tādēļ pie zombijiem tā iet, arī nezkāpēc ne caur iesalnieku pusi, bet taisni gar lielajiem dzīvības kokiem pa pašu mūsu dārza vidu. un tā - melnā maita ar sarkano siksniņu - mūsu kaķus štaukā. mikuča spalvas katru rītu var atrast tepat pie durvīm, ja tik viņu pa nakti ārā atstāj. bet tad tik bastiņa vienīgais glābiņš, jo tā pa drusciņam tā usi susi parāda, kam te taisnība. un uz zombiju šķūņiem prom. tos šķūņus iesalnieki atļāva ķōķām būvēt tieši pret mūsu sētu - ilgu laiku tur viens kapu rāmju - nu to granīta taisnstūru, ko uz kapiem liek, lai čupiņa nesaplaktu - to rāmju slīpētājs strādāja, nu tāds, kurš pēc manjaka izskatās. bet tagad visi tukši stāv un vienīgais labums no tiem zombiju šķūņiem ir mūsu minčiem, jo žurkas nāk taisni uz mūsu pusi. no rozas suņiem baidās laikam. bet tie jau arī ir īsti teroristi - otram kaimiņam sunene tāda pavisam duma, visu laiku pie ķēdes, a šai tie ņem barību nost. roza jau gan neko - kopš izdzina kapu rāmju slīpētāju no otrā stāva, tā plaukst un zeļ, meitām i vīri pārcēlušies te uz dzīvi. nelabus dūmus taisa, kurinādami sūdus kaut kādus, un tie dūmi, protams, visi uz mūsu pusi un sataisa tādu miglu. bunduļa vecenes taupības pečkas dūmi jau ar uz mūsu pusi tik nāk. un tad vēl tik pietrūkst tie dzērāji, kas, bunduļa izlejamo aliņu sadzērušies, izbāza savus čurājamos daiktus caur mūsu sētas latām un tik mēsloja zemīti. bet tas tais laikos notika, tagad gan tik tā kaķene atmosfēru maitā.