sadzīves viļņi
nu, mana saimniece (t.i., dzīvokļa īpašniece, no kuŗas īrēju istabu) reāli iet sviestā! šorīt, kamēr es baudu savu auzu putru virtuvē, viņa ienāk un sāk čakarēt savu veco kafijas automātu, kas pēc piecu gadu darbības ir aizsērējis (mans verdikts: izmest! kafija no tā ir pilnīgi nebaudāma!), prasa, ko tu šodien darīsi. es saku, tūlīt iešu uz baznīcu (jo dziedu baznīcas korī, mums ir pienākums pēc grafika iet un dziedāt dievkalpojumos); a šī: kopš kuŗa laika tu mums tik ticīgs esi kļuvis, bībele tev (!) un baznīca. man žoklis atkārās. kāda viņai daļa, cik es esmu ticīgs un neticīgs. manā plauktā tiešām ir divas bībeles (latviski un islandiski), un kāda viņai gar to daļa? lai mērs būtu pilns, viņa man vēl izstāstīja, ka čehijā sešpadsmit cilvēku saindējušies ar metilspirtu, zaudējuši redzi un miruši (tieši tā teica), tāpēc valsts izņemšot no apgrozības visu (!) alkoholu, t.k. īsto marku neesot izdevies noteikt. tā esot gadījies morāvijā. dzirdējāt, draudze, nekādu šmigošanu morāvijā, labi? ne acu gaišumam, ne drosmei. āmen.