ceļš uz trešajām debesīm - uz nepasakāmo

10:07am: sadzīves viļņi
nu, mana saimniece (t.i., dzīvokļa īpašniece, no kuŗas īrēju istabu) reāli iet sviestā! šorīt, kamēr es baudu savu auzu putru virtuvē, viņa ienāk un sāk čakarēt savu veco kafijas automātu, kas pēc piecu gadu darbības ir aizsērējis (mans verdikts: izmest! kafija no tā ir pilnīgi nebaudāma!), prasa, ko tu šodien darīsi. es saku, tūlīt iešu uz baznīcu (jo dziedu baznīcas korī, mums ir pienākums pēc grafika iet un dziedāt dievkalpojumos); a šī: kopš kuŗa laika tu mums tik ticīgs esi kļuvis, bībele tev (!) un baznīca. man žoklis atkārās. kāda viņai daļa, cik es esmu ticīgs un neticīgs. manā plauktā tiešām ir divas bībeles (latviski un islandiski), un kāda viņai gar to daļa? lai mērs būtu pilns, viņa man vēl izstāstīja, ka čehijā sešpadsmit cilvēku saindējušies ar metilspirtu, zaudējuši redzi un miruši (tieši tā teica), tāpēc valsts izņemšot no apgrozības visu (!) alkoholu, t.k. īsto marku neesot izdevies noteikt. tā esot gadījies morāvijā. dzirdējāt, draudze, nekādu šmigošanu morāvijā, labi? ne acu gaišumam, ne drosmei. āmen.

10:16am: sapnis ar trim meitenītēm un aģentu, Lorka, amor siempre
naktī redzēju sapnī savu bij. bulgāru valodas skolotāju, viņa palūdza mani pieskatīt savas trīs meitas, visas trīs maziņas un ļoti mīļas. viņa bija stāvoklī, es teicu, i sega shte chakame sina, nali (nākamais dēls, ja?), un mēs gājām ar meitenēm pa kaut kādiem steķiem, es visu laiku raizējos, vai kāda no viņām neieskries ūdenī. tas izskatījās pēc daugavmalas XIX gs. sākuma kartiņās, vai varbūt pēc stambulas krastmalas, tiesa, neatminos, ka tur būtu bijuši kādi steķi, laipas vai pontoni. meitenes uzvedās labi, skrēja ātri uz priekšu, un es kā viesulis plēsu līdzi. domāju: ir gan nadja spēcīga sieviete, ka tiek galā ar trim šādām hiperaktīvām meitām. ar meitenēm runājām tikai bulgāriski, un man likās, es no viņām iemācos vairāk nekā nadjas (tā jau ir, ārpusklases nodarbības vienmēr vairāk iespiežas prātā). tad mēs nonācām kaut kādā mājā, es biju ģērbts uzvalkā un, nez kāpēc tualetē atradis fotoaparātu, nofočēju sevi spogulī, un tai brīdī gluži kā šausmu romānā vai filmā mani kāds no otras puses novēroja un klasificēja kā aģentu tādu un tādu. ar to arī sapnis beidzās, jo es pamodos.

un pārlasīju:

Amor de mis entrañas, viva muerte,
en vano espero tu palabra escrita
y pienso, con la flor que se marchita,
que si vivo sin mí quiero perderte.

El aire es inmortal. La piedra inerte
ni conoce la sombra ni la evita.
Corazón interior no necesita
la miel helada que la luna vierte.

Pero yo te sufrí. Rasgué mis venas,
tigre y paloma, sobre tu cintura
en duelo de mordiscos y azucenas.

Llena pues de palabras mi locura
o déjame vivir en mi serena
noche del alma para siempre oscura.


[manu iekšu mīlestība, dzīvā nāve, es par velti gaidu tavu rakstīto vārdu, un, kad puķe sāk vīst, domāju - ja man jādzīvo bez sevis, tad labāk tevi zaudēt.]

pietiks taisīt parindeņus. tāpat visiem viss skaidrs.