TUMŠAJOS KAMBAROS
Kāds cilvēks (es ceru, ka viņš piedos manu atļaušanos viņa stāstīto šeit izmantot) teica, ka savu tēvu nedaudz iepazinis tikai neilgi pirms viņa nāves. Pēdējos mēnešos viņš pavadījis tēvu pastaigās. Tēvs zinājis, ka drīz mirs. Savos klejojumos viņi pat kopīgi izraudzījušies tēvam kapakmeni un atdusas vietu. Nekur vairs nav bijis jāsteidzas – kad viss dienišķais jau aiz muguras – bet pats galvenais vēl priekšā.
Brīdis sarunām.
Es iztēlojos šīs nesteidzīgās un lēnās pastaigas,- miglaini rudenīgā parkā, protams; šos lēni kā ūdens lāses ritošos vārdus. Bet tas jau ir kino – īstenībā droši vien viss bijis pavisam citādi un vienkārši.
Tēvs, - viņš teica, – man vienmēr bija licies tuvs, taču es viņu nepazinu.
Ikdienā mēs nerunājam par dzīvi un nāvi, par mīlestību. Mēs runājam par ēdienu, apģērbu, par suņiem un kaķiem, par dārziem un politiku. Bet ne par sevi – nekad ne par to, kas mēs esam.
Mūsu dzīve ir nepārtrauktas atvadas – no lietām un vietām, un no cilvēkiem. Mēs šķiramies neiepazinuši.
Mēs paliekam (vēl) – viņi aiziet. Miglā.
Mēs nezinām, kas bijušas mūsu mātes, un nezinām, kas bijuši mūsu tēvi. Jā, galdnieki, metinātāji, matemātiķi, jā, skolotājas un virējas. Jā, mierīgi, nesavaldīgi, jā - nosvērtas, histēriskas. Bet tālāk?
Vīri un sievas nodzīvo, neuzzinot, ar ko dzīvojuši.
Vecāki uzaudzina bērnus, nezinot, ko izaudzinājuši.
Dažreiz mēs skaidrības mirklī ieraugām kāda tuva cilvēka visuma maliņu. Šauru un griezīgu kā mēness sirpis. Sāpīgi. Baisi.
Dažreiz mēs ieraugām sava visuma maliņu. Vēl baisāk. Vēl neticamāk un sāpīgāk.
Kas mēs esam, uz ko esam spējīgi?
Un kurš no mums nevēlas būt saprasts un atklāts?
Māksla, literatūra, mūzika, mīlestība, jā - pat tās fiziskā puse,– vai tās nav tikai neremdināmas un nepiepildāmas alkas izrauties mums nolemtajai vientulībai?
Ai, tumšie kambari. Kas tur vēl durvju, ko atvērt,- sev pašam par izbrīnu, prieku, par šausmām. Ko riskējam ieraudzīt spogulī aiz nākamā pagrieziena?
Un cik daudzi nebaidās meklēt? Vairums nodzīvo vienā zemā un smacīgā istabā, paēduši un padzēruši.
Cik iedrošinās? Un nomaldās,- izgaist un pazūd kā rēgi savas dvēseles krēslaino zāļu bezgalīgajās anfilādēs?
Un tu nezini – malduguns tā vai vaduguns, kas dziļumā vilina. Tu tikai nojaut dziļuma esību, tikai ar acs kaktiņu redzi – bet skatīties bailes. Kā ieskatīsies, tā iestigsi savā neizdibināmajā dvēselē.
Maz, pavisam maz tādu, kuri tur bijuši un atgriezušies. Atraduši. Lielas un nepanesamas sāpes un lielu, gandrīz nepanesamu mīlestību. Tie ir ģēniji. Kā Gunārs Pelēcis savā mūzikā. Vai Brodskis savā dzejā. Vai Rušdi savās grāmatās. Vai citi.
“Ljubovj njezemnaja” – kā lai to iztulko latviski? Kādiem šausmu labirintiem cauri jāizlaužas, lai līdz tādai tīrībai nonāktu? Lai atvērtu visas durvis, atrautu visus logus, un gaismu ielaistu – gaismu, kas šķīsta un liek raudāt.
Mēs katrs esam Orfejs, un katram mums sava pazeme un sava Eiridike.
Kaut kur, aiz tām daudzajām durvīm, un mēs nezinām, kāda ir viņas seja.
Kas liek viņu meklēt? Mīlestība vai spīts?
Vai tikai vientulība?
Cik durvju vēl atlicis? Cik paliks aizvērtas, kad aiziesim arī mēs? Un kas dzīvos pēc mums mūsu tumšajos kambaros?

21.01.02