Sīpololas gurdums
Pirmdien, otrdien, šodien manu prātu ir pārņemusi savāda apātija. Negribas ne ar vienu runāt, negribas neko darīt. Pat cibā kaut ko ierakstīt slinkums! Tā nu sēžu un skatos jūtūbi un lasu kaut kādu drazu internetos. Zinu, ka muļķīgi, saprotu, ka — sāktu kaut ko darīt, tad uzreiz apātija pārietu, es taču sevi pazīstu.

Un vispār, ko nozīmē "ir pārņēmusi". To jau regulēju es pats, neviens cits. Pats iedomājos, ka esot apātija, un tad viņa arī materiālizējas. Un, ja iedomātos, ka ir darbīgums un saprātīgums, tad tā arī notiks.

Man vairs gandrīz nau pārtikas. Sacepu 2 sīpolus un vienu olu, uzbēru pa virsu melnos piparus. Garšīgi sanāca! Bet pamaz. It kā paēdu, it kā nepaēdu. Uz veikalu iet lauž, jo īsti nezinu, ko pirkt. Bez saraksta iet uz veikalu — vāks, tā tikai visādus absurdus niekus var sapirkties.

Istabā bardaks arvien palielinās. Lieliska ilustrācija manam šī brīža prāta stāvoklim. Bardaks ir galvā.

Šodien līst. Man patīk būt parkā lietus laikā, klausīties, kā lietus lāses čab koku lapās. Droši vien iešu pastaigāties pēc kāda brītiņa. Ja vien atkal nenočammāšos un nesatumsīs.

Uz laukiem braukšu tad, kad ieskaitīs bezdarbnieka pabalstu. Tātad kaut kad ap 23. — 25. septembri.

Pārlasīju uzrakstīto. Hm, ja to uztver mazliet ar humoru un smaidu, patiesībā nemaz tik drūmi nau, pat jautri mazliet. Jeb precīzāk — smieklīgi.