vēl tikai 28 stundas un es atnākšu mājās, iekritīšu gultā un izgulēšu pēdējās divās nedēļās iekrāto miedziņu. piebliezīšu pilnu sapņu kladi ar visu notikušo un notikušā izkropļojumiem, vēlmēm un izkropļotām vēlmēm. sasodīts, es tik sen neesmu rakstījusi sapņus, jo vienmēr no rītiem steidzos. kaut kur. sasodīts, kur? bet varbūt nesatraukties par to, ka es esmu kļuvusi par mēreni nervozu kucīti, bet gan noskaņot sevi uz paagrāku celšanos rītdien, lai saīsinātu savu intelektuālo parādu skaitu? vēl mazliet, mazliet piespiest sevi un ar vislaimīgāko sirdi pasaulē sagaidīt piektdienas 13:50?

un ir sirdsmiers atkal. silta pastaiga ar ģirtu pa vietām, kuru esamību rīgā nemaz nemanu iepriekš. un tikko radās ideja par ikgadēju savu dārgāko cilvēku saraksta sastādīšānu. tas ir gluži kā uzmeistarot savu portretu ikreiz, kad uz skolu brauc tā smieklīgā fotokompānija - par iepriekšējā gada bildē atpazīt sevi vari, bet tā neesi gluži tu. par divus gadus vecu bildi nokaunies mazliet. par trīs gadu vecu - noņirdzies. savukārt šī gada bilde - tā ir īstā. pilnīgi vai pasē varētu likt. un nākamajā gadā jāfotogrāfējas atkal, tikai par šī gada bildi jāsaka tas, ko šogad saku par iepriekšējā gada bildi. es pati sevi sakārdināju un tūliņ uz gadu noglabāšu savus cilvēkus. interesanti, vai es pēc trim gadiem noņirgšos? jā.