vēl kolēģi dalās darbaholiķos un tādos, kas prot strādāt ar mēru.
darbaholiķus (pārsvarā džeki) var pazīt arī pēc izskata, īpaši tagad, vasaras sākumā. zaļganas sejas, zilgani rugāji, mazliet neirodermatīts uz plakstiņiem, tumši loki zem acīm. savukārt visi tie kas māk dozēt jau ir pamanījušies iegūt pirmo iedegumu. vēl darbaholiķi parasti atsakās nākt ar kolēģiem iedzert un vakariņās, vai arī atnāk tikai uz vienu glāzīti un skrien atpakaļ strādāt, lai arī teorētiski (un mēs apmēram redzam cits cita darba apjomu) viss ir izdarīts, bet arī, šis ir tāds darbs, kur vienmēr var padarīt vairāk.
darbaholiķus man ļoti žēl, īpaši tāpēc, ka viņiem, tāpat kā man, "dzīve pēc darba ir mīts". es iedomājos kā viņš atnāk vakarā savā aukstajā un viegli nekoptajā dzīvoklī. kā viņš jūtas pamostoties sestdienas rītā. tāpat kā es. (nē, es neesmu darbaholiķis, man ir citi attaisnojumi)