Jau kuro vakaru pār Marijsbaznīcu, ko es redzu no sava lodzīna, noriet saule un debesis tik skaisti rozā ir. Izņemot vakardienu, kad pēc pirmās īsteni karstās, bet vēl aizvien šaušīgi mitrās dienas krēslas laikā atnāca Migla. Nu, wot, Migla ar lielo burtu. Pilnīgi varēja redzēt, kā viņa nāk un kāpj, un, ēm, vairojas. Un jau kuro vakaru viens no tiem tumšākas ādas krāsas puikām, kas te manā mājā mīt, aktīvi pīpē ūdenspīpi un tā saldā, bet patīkamā smarža [jo sajaukusies ar vakara dzestrumu, citādi jau nu būtu gan par salkanu] nāk pie manis pa to pašu lodzīnu. Tāpat kā gaisa tūristi, protams, vakar te pie manis nomira viens naktstauriņš, kas ļoti paredzamā kārtā apdedzināja spārnus pie vienas no lampām, jo es biju pārāk gļēva, lai viņu laicīgi izmestu ārā, un noslēpos aiz krāsns virtuves nišā, kamēr jams meklēja savu galu.
Es kā Simss esmu, kam blakus vajadzībām čurāt, ēst un socializēties ir arī vajadzība pēc estētiskā baudījuma, kas viņiem gan izpaužas smukos mākslas darbos pie sienas un nomazgātos traukos, bet man - debesu gleznās un meloņu tabakā. Nu, lab, nedomāju, ka es te varētu liriski murmulēt par estētiku, ja trauki nebūtu nomazgāti. Hou.