aizņemšanās. uz neatdošanu.
šovakar,braucot mājās trolejbusā,ne pašā jaunākajā,kurš izskatās pēc autobusa,bet sēriju vecākā,vai tam maz kāda nozīmē,nezinu,bet iztēlojies. pieturā dažu,varbūt tikai vienas minūtes laikā paspēju sasalt. savā pagājušosezonu tumši pelēkajā mētelī,kuru vakar izvilku no skapja,un kuram roku piedurknes kļuvušas par īsu (un man likās,ka vairs neaugu. varbūt aug tikai rokas?)
tāpēc trolejbusā iekāpu manāmi drebēdama un trīcēdama. un reizē kā gabals ledus. apsēdos pirmajā brīvajā vietā. pie loga,pretējā virzienā nekā braucam. (karstā laikā man tā sēžot mēdz palikt slikti)
iepretim sēdēja pavecāka kundze,nespēšu viņu raksturot,tas patiesi nebija svarīgi ne tobrīd ne tagad,neievēroju nevienu detaļu viņas izskatā,nekas nepalika prātā.
turpretī vīrietis,uz gadiem trīsdesmit,kas sēdēja viņai blakus ieritinājies apziņā. vai viņš maz to nojauš? 'how do you feel about steeling their lifes? 'borrowing.'
sākumā viņš gulēja,nē,drīzāk vienkārši atpūtināja acis. krēmkrāsas,tādā 'Sportland' stila ziemas jakā,mīkstos poliestera cimdos,arī krēmkrāsas. ļoti iespējams,ka par cimdu materiālu esmu nošāvusi greizi,nepārzinu,lai paliek. būtiski tas,ka skatoties uz cimdiem vien,gribējās ielikt savu plaukstu viņējā. manos ādas cimdos bez siltās iekšas,kas patiesībā ir mammas,jo manējie mīļie pazuda,nav būtiskas atšķirības ar vai bez. pirksti salst stipri,stipri.
un pelēka cepurīte. šalle nebija nepieciešama,jo jakas apkakle līdz zodam,ja ne augstāk. pamazām kļuva siltāk. viņam noteikti bija silti,to nevar notēlot. var,bet šis nebija viņa iznāciens. viņš bija patiess,ne ar ko šķietami neizceļoties no pūļa. priekš kam viņam izlikties? priekš tās tantes vai manis? - smiekli nāk.
nogurumu gan viņa sejā nevarēja manīt. arī to būtu grūti notēlot. lūpu kaktiņi viegli uz augšu,likās,viņš visu laiku smaidītu,bet tad viņa lūpas piekustu un viņš neizskatījās pēc tāda,kas stundām ilgi pie spoguļa būtu trenējies,lai tās nepiegurtu. nē,tas nebija pašmērķīgi iestudēts. tas smaids bija iekšējs,ne jau lūpu kaktiņi vai to ģenētiskā uzbūve to nodrošināja.
viņš izskatījās harmonijā ar sevi,savu pasauli,apkārtējo pasauli,tāds,kāda es kādreiz gribētu būt. (cilvēki vispār mani neievēro,vai tikai pamana to,ka esmu skumja,nopietna,un dies-vien-zin kāda)
varbūt iemīlējies,varbūt vienkārši Dieva mīlestības piepildīts,varbūt viņš nemaz netic augstākam spēkam,tikai mīlestībai,varbūt brauca pie savas iemīļotās,varbūt pie sievas un bērniem. (ja tā,viņš noteikti ir burvīgs tētis,meita viņu mīl un saka,ka precēs,kad izaugs liela,tāpat kā es reiz teicu savam -vislabākajam tētim pasaulē-,dēls ar neviltotu lepnumu skolā stāsta klasesbiedriem,kā viņi abi kopā brīvajā laikā spēlē futbolu un basketbolu,ka viņa tētis spēlē tik pat labi kā tie,kurus rāda televizora ekrānos.)
viņš izstaroja siltumu,gaišumu,labestību,sirsnību,mīļumu šajā stindzinoši aukstajā ziemas vakarā. nu tu taču zini,ir tādi cilvēki,un tu tādu noteikti būsi redzējis,labākajā gadījumā pazīsti. viņi ir tie,ar kuriem gribās būt kopā ilgi,ilgi,ar kuriem tu vari runāt vai nerunāt - viena alga,ar kuriem kopā esot tu pats jūties labāks,tīrāks,baltāks,gaišāks,tu zini.
viņš ir laimīgs,es nodomāju. 'lucky man'. viņš māk tikt galā ar savu dzīvi. vai viņš to maz zin? vai viņš zin par savu brīnumaino spēju sasildīt? jā,kamēr es viņu un viņa dzīvi izspēlēju savās domās,vīrietis bija atvēris acis un skatījās ārā pa logu. varbūt pamanījis,ka es viņu vēroju. (vairumam cilvēku piemīt spēja sajust pat ar ciet acīm,ja viņus kāds vēro.)
manī iezagās kripatiņa neērtības,es centos uz viņu vairs nelūrēt,bet viņa gaišums jau bija ienācis manī un kļuva grūti to apvaldīt. vai pārmaiņas bija acīm redzamas? aizvēru acis.
tādi viņi ir,tie svešinieki,kurus diez vai kādreiz vēl sastapsim savā ceļā,kurus pēc dažām dienām vairs neatcerēsimies,jo to vietā būs nākuši jauni. tieši tāpēc es rakstu šeit,lai atcerētos,lai pēc kāda laika lasītu un atcerētos par siltumu,kuru viņš dāvāja pats neapjaušot,vienkārši sēžot un esot viņš pats.