skumjie pavedieni cauri pilsētai
Līdzās tik daudz skumju, skaistu un pamestu cilvēku, vajadzētu veidot šādu cilvēku komūnu, kurā iekļūt varētu vien tie, kam acīs visas pasaules skumjas. Kur varētu klusējot pavakariņot vai vienkārši apskaut otru, bez jebkāda seksuāla konteksta, teikšu godīgi, kopš nedomāju par seksu (vienīgi svētdien pēcpusdienā masturbēju, bet tas bija drīzāk tā lietišķi, kas jādara, tas jādara, bez īpaša baudījuma un iztēles, aizvedu sevi līdz orgasmam un viss, aizmirstu par to), man kļuvis vieglāk elpot. Līdz šim sekss paņēmis tik daudz no manis, pārņēmis prātu un ķermeni, motivējis noteiktai rīcībai, atskatos uz to visu un pretīgi pašai paliek. Sekss ir sabojājis tik daudz skaistu lietu, tā dēļ zinu vismaz divus cilvēkus, ar kuriem man būtu krietni labākas attiecības, šobrīd tajā visā redzu tikai veltu laika un sevis šķiešanu. Par vienu gan žēl, man tas patiešām padevās, visi šie smalkie pieskārieni, glāsti ar mēli un ceļgali pie ausīm, pieliekties, uzkāpt, saņemt, atplest, satvert, bet nezinu, vai gribēšu pie tā atgriezties, ne šobrīd un ne tā.