pagājušo pāris mēnešu laikā sanāca izlasīt neproporcionāli daudz 20.gs pirmās puses sort of detektīvu. lūk:


Leo Perucs - Pastarās dienas meistars

šī man ļoti patika - droši vien labākā grāmata no šeit pieminētajām un laikam viena no manis atzītākajām vispār. fantastiski interesanta; ne brīdi īsti nezūdoša, bet tajā pat laikā arī ne traucējoša vai smieklīga spriedze - gan "lielajā" sižetā, kas tiešām aizrauj, gan mazajās personāžu situācijās, arī valodā. aizroaujošs un svaigs (kaut gadsimtu vecs) stāsts. kā arī - apbrīnojami pievilcīgi attēlotas Austroungārijas impērijas gandrīz jau pašas beigas (stāsts gan nav par tām). tas pats laikmeta šarms, kas piemīt, piemēram, Prusta darbiem, pastāstīts ar talantīgu oriģinalitāti un vieglumu.


Leo Perucs - Svētā Pētera sniegs

ne gluži tik laba kā Pastarās dienas meistars. šitā transcendence ar tiem sapņiem vispār ir serious shit, kas reti kuram sanāk. bet var teikt arī daudz ko labu - atkal ir interesanti, atkal lieliski noķerts laikmets (šoreiz drusku cits). atsevišķas vietas liek plati smaidīt par to, ka tik izcili vispār iespējams rakstīt.


Gilberts Kīts Čestertons - Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena

kaut kādā mērā var salīdzināt ar Peruca darbiem - ne tikai līdzīgās žanriskās piederības dēļ. arī Čestertons ir talantīgs rakstnieks. situācijas, pašas par sevi reizēm varen iespaidīgas, risinās ļoti veikli un bieži pārsteidzoši, eleganti saplūstot stāstā, ko, patiesībā, var tikai apbrīnot - grāmata sākas kā detektīvs, tad notikumi audzē, audzē mērogu un beidzas kā tīru simbolu parāde. kopumā diezgan labi, tomēr ir viens nopietns trūkums - arī Perucs cenšas ievīt stāstos morāli, tikai dara to salīdzinoši eleganti, līdz ar ko tas nemaz netraucē. Čestertons to nedara eleganti. Čestortons to dara ar vairākas lappuses gariem dialogiem, kuros varoņi viens otram to vien dara kā piekrīt par to, kādi teju neizsmeļama ļaunuma un perversiju avoti ir vācu filosofija un franču impresionisms. autora nenormālā aizspriedumainība pret pilnīgi visu, izņemot baznīcu, tiešām traucē izbaudīt aizraujošo stāstu.


John Buchan - the 39 steps

atkal - aizraujoši. action/detektīvu klasika, "bēgošā cilvēka" sižeta celmlauzis. ir interesanti. grāmata rakstīta turpinājumos - autoram izdevies radīt veiksmīgu struktūru, kur gan, protams, katrs turpinājums beidzas ar uzrāvienu, gan arī sižets kopumā attīstas gana saistoši.


Alice Askew, Claude Askew - Aylmer Vance: Ghost-Seer

teju vienīgais iemesls pieminēt šo grāmatu detektīvu sakarā ir galveno varoņu pāra acīmredzamā līdzība ar Holmsu un Vatsonu. šis tas jau tiek izmeklēts, bet lielākoties abi spoku pētnieki ir vienkārši vērotāji. jā, šie ir spoku stāsti - klasiski, koķeti, gaisīgi, noskaņas ziņā tieši desmitniekā. tās pašas spirituālisma kustības, kurā bija iestidzis arī Konans-Doils, auglis.