Dusmīga sieviete un pārējā domu šļura
Es noteikti esmu dusmīga sieviete. Bet es vēl nezinu kāpēc.

Es pilnīgi noteikti neesmu labs cilvēks, bet manī ir tiecība. Es palieku labāka, jo par to aktīvi domāju. Ļaunums un nejaukums ir pretīgs. Tas ir atbaidošs gan ārēji, gan esot ļaunai ir sajūta, ka manī iekšā dzīvo īsti tārpi, tie baltie un smirdīgie. Un dabīgi, tajos brīžos man sametas vēmiens pašai no sevis.
Šogad biju ļauna vienu reizi situācijā, kurā man šķita, ka tas ir labākais risinājums. Bet es nedrīkstu melot sev, ka tas man nelika justies labi, jo ar šo pūķa spļāvienu es izlaidu no sevis daļu spiediena, kas bija sakrājies. Tomēr zinu, ka ir daudz labāki veidi kā spļaudīties. Man ir jāmāk savaldīt un virzīt savi resursi.

Šķiet, ka esmu cilvēks, kurš ir labākais draugs un sliktākais ienaidnieks. Kāpēc? Jo es pārāk daudz domāju (bet tā ir domu neproduktīvā un regresīvā daļa).

Pēdējā laikā atkal piedzīvoju situāciju, kurā nesen iepazīta persona ir sākusi izrādīt nepatiku pret mani. Ne aktīvu, tomēr sākotnējais draudzīgums ir zudis. Tas loģiski liek analizēt situācijas un darbības, par kurām vismaz pēdējā gada laikā godīgi varu teikt, ka pati neredzu ļaunprātīgumu. Es mērdēju savu ego un man pārsteidzoši labi sanāk. Tas ir normāli un pierasts, ka no manis baidās. No manis gan baidās izteikti vāji, problēma ar mani ir tikai nepašpārliecinātiem cilvēkiem. Un tādiem man nekad nav gribējies atvēlēt uzmanību. Bet varbūt vajadzētu. Zinu, ka šī persona ir izteikti vāja un es esmu izteikti stipra, un mēs nebūsim draugi, bet par spīti šī cilvēka vājumam, pievilcīgs bija labums un labsirdība, un es gribēju šādu cilvēku savā lokā. Tomēr izskatās, ka neesmu pelnījusi.

Šķiet, ka daļēji manu pašapziņu iebojāja vidusskolas klases audzināja; konkrēta reize mēdz uzplaiksnīt, ar klasesbiedrenēm bijām bijušas palaidnīgas un mūs strostēja. Viņa katrai pateica pāris lietas, kas norāda, ka viņas nav ideālas un ir jāsavācas. Es biju pēdējā. Viņa man pateica, ka es varētu būt jaukāka. Viss. Apmēram no 14 gadu vecuma dzīvoju viena un daļēji esmu labi savākta cilvēka definīcija, jo es apzinos, ka esmu tiešām viena, un, ja neturēšos stingri, tad pazudīšu. Esmu bijusi arī pazudusi un tā ir laba pieredze, jo tagad ir atskaites punkts. Tas, ka parasti izskatos ļoti savākusies, bieži ir bijis par pamatu tam, ka kādam nepatīku un tā nav iedomība, kāpēc to saku, bet gan pašapziņa, kas nemaz nav tik liela kā brīžiem izskatās. Esmu tik viena, ka vairs nemāku tēlot. Es vienmēr esmu vienāda, jo respekts pret sevi liek man būt iespējami labākai arī un tieši tad, kad esmu viena. Bet pārsvarā citiem tas šķiet neticami un cilvēki redz mani kā nedabisku. Es tikai esmu ļoti jocīga.


Problēma ar mani ir sarežģītība. Jā, esmu dusmīga sieviete, jā, mans viedoklis mēdz būt agresīvs, bet tas nekad netiktu virzīts uz neaizsargātiem cilvēkiem vai tādiem, kuri to nav pelnījuši. Piemēram, bērni un cilvēki gados. Darbs ar bērniem galina ego un es mīlu katru brīdi. Esmu gatava sargāt šīs mazās dvēselītes; nav mana vieta teikt, ka nedrīkst būt sniegpārsla, bet ir mans darbs sargāt sniegpārslu no izkušanas. Mans mērķis ir izveidot krietnas sniega pikas, tās, kuras sniegavīram pirmajā stāvā. Tomēr tas ir jādara ar pinceti, bet es mēdzu būt pavirša. Un es noteikti nezinu visu kā ir pareizi, tāpēc ir jābūt ļoti piesardzīgai. Tieši tāpat kā nedrīkstu izrādīt 84 gadus vecajai kaimiņienei, ka ir ļoti kaitinoši, ka viņa katru reizi prasa vienas un tās pašas lietas. Tā nav viņas vaina.
Bet ir ļoti, ļoti, ļoti grūti paklusēt tur, kur es redzu vainu. Man gribas pārmācīt un tas ir lieki. Kaut vai tādēļ, ka ir daudz labāku lietu ko darīt. Es nemāku dzīvot un esmu pārāk daudz tērējusies un pēcāk pārdzīvojusi, par to liecina sirmo matu uzplūdums pēc katra no šiem posmiem, kuri, diemžēl, ir mani sabojājuši par īpaši piesardzīgu un labajam neticīgu cilvēku. Tomēr brīžiem sevī pamanu naivumu un tas mani mierina. Citos brīžos paliek tik smagi, ka sapņoju, kaut spētu būt galēji naiva un izslēgt savu racionalitāti. Tajā pat laikā, pat cauri deniņu asinsvadu spiedošām situācijām, esmu laimīga par savu prātu. Man ir paveicies. Es tikai dažreiz ienīstu sevi par to, ka to neizmantoju. Un tad man jāatgādina sev, ka es nemaz nevaru to izmantot jeb lāgā nemāku, jo pārāk ātri iztērējos un tad prātā nāk tādas lietas kā meklēt kā nokļūt karalaukā un palīdzēt, lai no manas nāves būtu jēga. Mans prāts mani biedē, jo tas ir ļoti, ļoti spējīgs. Ja es saņemos. Pārsvarā man nav motivācijas saņemties. Jo es neredzu jēgu. Kāda var būt jēga, ja pārsimt kilometrus aiz robežas atrodas ārprātīgākais un pretīgākais ļaunums kāds vien iespējams un tur neko nevaru padarīt. Tāpēc mana dzīves jēga šogad ir iemācīties izaudzēt tomātus no sēklas un atgūt labu fizisko veselību, lai vajadzības gadījumā būtu spēks ieroci noturēt. Esmu bijusi tuvu nāvei divas reizes un ir acīmredzami, ka no tās nebaidos. Kur esmu es, tur nāves nav! Vismaz līdz brīdim, kad man būs tie 5+ bērni, kurus idejiski esmu ieplānojusi.


Man nemaz nevajag būt īpaši atklātai sakot, ka esmu pārsteigta par to, ka neviena sniegpārsla manā uzraudzībā vēl nav izkususi. Īpaši par to pārsteigts būtu gandrīz jebkurš, kurš mani pazīst vairāk kā 5 gadus, jo šķietami pašapziņa par savu būtību atnāca tikai salīdzinoši nesen. Agrāk man bija patiešām vienalga, ko kādam nodara mans ļaunums un savu brīžam agresīvo būtību attaisnoju par dabisku daudz par to nedomājot. Bet sabiedrībā nevar dzīvot pasakot, ka esmu tāds un pieņemiet. Tāda ir mana māte. Es nekad nekad nekad nedrīkstu tāda būt, tāpēc ir jāatrod veidi kā izlādēt negatīvo enerģiju produktīvās rīcībās. Mēģinājumi pierādīt, ka neesmu kā māte ir tiešām banāli, bet šajā gadījumā derīgs ir jebkurš iemesls nebūt mēslam. Kāpēc smirdēt? Ja pasaulē ir tik daudz ļaunuma, ierindas cilvēkam vajadzētu spiest no sevis ārā visu labumu, cik vien tā ir.

Attiecības ar mani var izturēt tikai izteikti spēcīgi, dominējoši cilvēki, bet tādiem ir bijusi tendence dominēt arī par mani, manu emocionalitāti ievainojot vai pat uz brīdi sagraujot. Es joprojām ticu, ka ir spēcīgi, bet tīri cilvēki. Es taču tāda esmu. Tomēr tas, ka šādus cilvēkus ieraugu ļoti reti, liek satraukties par to, ka varbūt joprojām nesaprotu ne sevi, ne citus, ne realitāti.


//Gada sākumā mātes bijusī labākā draudzene, kura ir kļuvusi par manu labu paziņu, parādīja manu tēvu. Viņam ir 70 gadu un feisbukā viena bilde, kur sēž pie grāmatu plaukta un viņam uz pleca kaķis. No šīs vienas pikseļainās bildes ir skaidrs, ka man ir daudz vairāk kopīga ar viņu kā māti, tomēr māte jau paspēja mani izaudzināt par cilvēku, kurš visur jūtas lieks un es nespēju ar viņu sazināties.