11/14/22 11:27 pm - Pašnāvību tops
3. Es gribētu ieiet mežā un pārgriezt sev rīkli. Asiņojot gārgt starp sūnām, ievelkot pēdējā elpā satrūdējušu koku sakņu smaržu, lai vēlāk par tām pārtaptu pati. Būt par vakariņām vilkiem un lapsām, un neviens par to nekad neuzzinātu. Es vienkārši būtu pazudusi uz mūžu.
2. Es gribētu ātri braukt ar automašīnu un kaut kur ietriekties. Parasti, strauji uzņemot ātrumu, lai uz lielceļa kādu apdzītu, mazliet nosalst kājas. Ievilktā elpa uz brīdi uzkavējas un tā šķietami dzesē pakrūti. Es gribētu dažas minūtes piedzīvot šo bīstamo trauksmi pirms kāja uz pedāļa paliktu smagāka. Bet tur nedrīkst būt iesaistīti citi cilvēki.
1. Visvairāk es gribētu nošauties. Mācēt iztīrīt un salikt revolveri, un tad to pielikt pie deniņiem. Bieži domāju par sajūtām šādā brīdī. Es nedomāju par bailēm - bailes var un drīkst būt, bailes ir dabiskas un tās būtu pat vēlamas, jo brīdī, kad paceltā revolvera mēlīte tiktu lēnām saspiesta, es būtu uzveikusi bailes. Tā būtu vara pār dzīvību. Tā būtu nāves uzvara.
7/27/22 02:23 pm - Otrais Par atļaušanos aizmirst
Kad man bija aptuveni četri gadi, divatā ar mammu pārcēlāmies uz salīdzinoši plašu vienistabas dzīvokli, vienā no sliktākajām apkaimēm pilsētā. Atceros, kad mēs pirmo reizi bijām šo dzīvokli aplūkot, tas bija diezgan nolaists. Tur bija dzīvojis mammas brālis, pirms viņš aizbēga no armijas uz Angliju. Mēs droši vien būtu dzīvojušas jebkur, galvenais - atsevišķi no pārējās ģimenes, bet šis dzīvoklis atradās īsa gājiena attālumā no slimnīcas, kur mamma strādāja, bet iepriekšējais miteklis pieprasīja vismaz pusstundas braucienu ar autobusu, tāpēc tas bija arī racionāls lēmums. Mēs tur nodzīvojām četrus gadus.
Plašo istabu uz pusēm sadalīja liels skapis. Es vairs neatceros kā izskatījās skapis, bet mammas pusē bija plaukti un man bija aizmugure, dziļākajā istabas daļā. Pret skapi biju atbalstījusi savu mīksto mantiņu kolekciju un to bija visai daudz, toreiz es zināju precīzu skaitu, bet tagad vairs neatceros. Tur varēja būt starp 20-40 dažāda izmēra lāču, zaķu, kaķu un visādu citu radījumu, jo oma strādāja vietā, kur šad un tad no ārzemēm varēja šo un to dabūt un es nekad nevienu nemetu ārā. Atceros, ka katru vakaru vairākas mantas ņēmu līdzi gultā un rūpīgi izvērtēju tieši kuras no tām ņemt, lai gan man bija arī savi favorīti.
Viena no spilgtākajām atmiņām ir reize, kad tās bija saliktas nekārtīgi vai izmētātas pa istabu, bet mamma ilgi stāvēja skapja galā un strostēja mani par to, cik esmu nekārtīga un tās jāsakārto. Neatceros, vai viņa stāvēja un skatījās visu to laiku, kamēr kārtoju, bet ir palikusi sajūta, ka jā, jo es kārtoju panikā un ļoti satraukusies. Kad biju tās sakārtojusi, parādīju mammai, bet viņa ar kāju iespēra pa plauktiņu uz kura mantiņas stāvēja un viss sagāzās. Tad viņa lika sakārtot vēlreiz. Man bija četri vai pieci gadi.
Tas nav nekas neparasts, ja cilvēka dzīves lielāko daļu aizņem mātes analīze. Šķiet, ka pāris šajā dzīvoklī nodzīvotajos gados sākās un beidzās manas mātes centieni būt mātei. Domāju par to, kur radušās viņas lielās dusmas, jo tās bieži izpaudās kā ļaunums pret mani. Varbūt tas ir neattīstīta prāta veids kā izpaust rūgtumu un aizvainojumu par to, ka viņai pašai kā bērnam netika pievērsta pietiekami liela uzmanība, kā arī nespēja to piedot un ar to samierināties, lai gan oma ir lūgusies piedošanu un jūtas bezgalīgi vainīga. Domājot par sevi, šķiet, ka esmu samierinājusies, bet arī man ir grūti piedot, jo es to neuzskatu par pelnītu. Es vienkārši atgrūžu sliktās domas un esmu norakstījusi mūsu attiecības tāpēc, ka redzu viņu kā cilvēku bez pašrefleksijas spējām. Tāpēc es, nogurusi no galvas sišanas pret sienu, izlēmu komunikāciju vairs neturpināt un jau kopš pirmās dienas tā ir šķitusi pareiza rīcība. Tikai pēc kāda gada es sapratu, ka man vairs prātā nav tā melnā šļura, naids un drausmīgās skumjas, kas ar viņu vienmēr asociējās un lēnām sāk kristalizēties apziņa, ka mēs nekomunicēsim nekad. Šī doma patiesībā mani mierina, jo atsākt būtu ļoti grūti un manī nav tik daudz ticības, lai saņemtu spēkus mēģināt vēlreiz. Varbūt pēc desmit gadiem.
Domāju, ka viņai noteikti ir kāda viegla trauksme, kāda neatklāta kaite vai īpaša paveida solipsisms, kas liek justies tā, ka visi uz viņu vienmēr skatās un tāpēc piešķir sev īpaši lielu nozīmi. Tas varētu būt praktiski vienīgais iemesls, kāpēc viņa mani neaizskāra fiziski ne sitot, ne apskaujot. Viņa jutās neveikli. Neveikli atklājot, ka viņai ir īstas jūtas. Neveikli tās izrādot. Baidoties no, varbūt, apkaunojuma vai pārliekas atklāšanās, kļūšanas ievainojamai. Es atceros tieši vienu reizi, kad viņa mani noskūpstīja uz vaiga un tas notika naktī, kad gulēju. Viņai bija naktsmaiņa un uz pāris minūtēm pārnāca mājās, bet es izlikos, ka turpinu gulēt. Nekas tamlīdzīgs, man pie apziņas esot, nekad nav atkārtojies. Vēlākajos gados, kad biju jau pilngadīga, atvadas vienmēr bija neveiklas, tāpēc es dažreiz noskūpstīju viņu uz vaiga. Tas gan bija neilgs izmēģinājuma posms.
Atceros, kā vienā no pirmajiem šī dzīvokļa gadiem viņa mēģināja mani pērt, bet zilumi parādījās apmēram augšstilba vidū. Man ir teorija, ka manas atcerēšanās problēmas, piemēram, uz faktiem vai gadskaitļiem, pamatā ir tieksme disociēties un tāpēc pilnībā nebūt momentā, kas traucē līdz galam uztvert informāciju līdz ar ko to nespējot uzglabāt. Es pēršanu biju veiksmīgi aizmirsusi un bērnudārzā, kad draudzene jautāja no kurienes man tāds zilums, teicu, ka nav ne jausmas. Pārnākot mājās, pat rādīju zilumu mammai un viņa ar ļaunīgu smīnu pateica "es gan zinu no kurienes". Tikai tad es atcerējos.
Citas pēršanas neatceros, lai gan pastāvīgi dzīvoju bailēs. Mamma mēdza šūt un reiz viņa uzmeistaroja man cepuri - keponu. Neilgi pēc tam es to pazaudēju un, kad pārnācu mājās, mani izdzina to meklēt. Kādu laiku klaiņoju, bet tā arī neatradu. Sāka palikt tumšs, tāpēc es atkal gāju mājās, bet mamma, neatverot durvis, pajautāja, vai esmu to atradusi. Kad teicu, ka neesmu, viņa mani neielaida un lika turpināt meklēt. Es biju diezgan izmisusi, tomēr nekādi nevarēju atcerēties, kur kepons varētu būt nozudis un varbūt kāds to jau bija paņēmis. Vienīgais veids, kā pierunāju sevi ielaist dzīvoklī, kad pēc vairākām stundām pateicu, ka man ļoti vajag uz tualeti.
Es drīkstēju palikt mājās, bet no tās reizes man izveidojās sajūta, ka viņa no manis varētu jebkurā brīdī atteikties. Neatceros, vai viņa skaidrā tekstā to pateica, lai gan ir nojausma, ka varbūt pat jā, bet man tiešām šķita, ka par katru sīkumu viņa varētu vairs nekad neļaut man nākt mājās vai arī aizvest uz bērnu namu. Man bija sajūta, ka esmu liekēde un es drīkstu uzturēties mājās tikai, ja esmu klusa un nevienam netraucēju. Es arī neēdu daudz un līdz aptuveni 12 gadiem biju kaulaina, lai gan vēlāk pamanīju, ka man ir tendence visai ātri pieņemties svarā. Atceros kā vēlākajos gados, ieraugot draugus strīdamies ar saviem vecākiem, man tas šķita šausminoši, jo es pilnīgi nekad nerunāju pretī. Es tikai domāju ļoti ļaunas domas un visus iespējamos tekstus, kurus kādreiz gribētu sulīgi pateikt, bet nekad nepateicu. Kopš mēs vairs nekomunicējam, šīs ļaunās domas ir apklusušas, šķietami paņemot līdzi ļauno un pretīgo manis daļu. Tuvi draugi ir teikuši, ka esmu kļuvusi daudz sakarīgāka un pat visai jauka, kopš man ir kaķis, bet viņi nezina, ka pāris mēnešus pēc kaķa parādīšanās, es atteicos no mātes.
Lai gan es esmu atteikusies no viņas, diez vai es beigšu par viņu domāt. Bet tas jau ir daudz, ka es par viņu vairs nedomāju ikdienā un šīs domas ir analīze, ne dusmas vai ļaunums. Varbūt man vajadzēja nodzīvot gandrīz 30 gadus esot ne visai patīkamam cilvēkam, lai ar laiku analizējot savu rīcību un tās saknes, kļūtu par salīdzinoši 'sakarīgu, pat visai jauku' cilvēku. Joprojām reizēm es pieķeru sevi aizraujoties un aizrijoties ar savu iekšējo preteklību, tomēr tas ir kaut kas, kas nāk no tumšiem dziļumiem, ne apzināta vēlme tādai būt. Es ceru, ka ar laiku arī tumšajos dziļumos iespīdēs gaisma, bet tai pat laikā apzinos, kāpēc ir tik grūti ar lukturi tik dziļi aizsniegties - man nekad neviens nav palīdzējis to izdarīt, un tas ir lielā mērā tāpēc, ka es esmu tieši tāda, un tā ir spirāle, pa kuru krītu.
Un es esmu nogurusi, tāpēc tas notiks vēl ilgi, bet es neesmu vārgule, tāpēc tas notiks.
7/12/22 09:41 pm - Pirmais atmiņu stāsts
Manas pirmās atmiņas ir no vietas, kuru vairs neatceros. Nesen oma rādīja sludinājumu, kurā mūsu Alejas ielas komunālais dzīvoklis izremontēts līdz kristāla stikla lustru līmenim un tiek pārdots par diezgan lielu naudu. Mēģināju to uzmeklēt, taču nespēju atcerēties vārtrūmi. Neatcerējos arī to, ka mēs šo dzīvokli dalījām ar citu, svešu ģimeni. Iespējams, man tas nebija svarīgi. Vēl viena no senākajām atmiņām, kas vairāk gan ir sajūta, ir par to, ka apmēram līdz manai pusaudzībai es un māte dzīvojām ļoti trūcīgi, un es nekad nesapratu, kāpēc tas ir slikti. Jo visi visu laiku jutās slikti. Izņemot mani, vismaz ne apzināti. Es neredzēju iemeslu, kāpēc katru dienu obligāti daudz jāapēd un kas tur jocīgs, ja mēnešiem ilgi ēdām vienkārši makaronus ar kečupu vai kartupeļus ar krējumu. Vai tad nav svarīgāku lietu par ko satraukties?
Mistiskais Alejas ielas dzīvoklis kaut kur Liepājas centrā ir mana pirmā dzīvesvieta pēc koplietojamās telpas slimnīcā, kur oma, nozagusi medmāsu uzsvārci, ielavījusies, lai ieraudzītu savu pirmo un joprojām vienīgo mazbērnu. Tik ļoti viņa nespēja nociesties, aptuveni tik pat ļoti, cik māte gribēja atdalīties no ģimenes pati savā dzīvoklī vēlāk, kad man bija četri gadi. Toreiz pirmajā dzīvoklī mēs dzīvojām pieci, jeb četri un divas puses: no kurām viena puse bija melnais kaķis, kurš kādā brīdī kaut kur aizklejoja, es, 23-27 gadus vecā māte, viņas 12 gadus jaunākais brālis, oma un kādu pusi vai mazāk no laika opis, otru, lielāko daļu pavadot nevienam nezinot kur, visi tikai zināja, ka atgriezīsies bez algas. To es zinu kā faktu, jo patiesībā neatceros šī cilvēka piedalīšanos savā dzīvē. Viņš bija dzērājs. Es to spēju saprast. Ir skaidrs, ka viņam bija savas problēmas, un esmu pārliecināta, ka arī šī pagale diez vai viena būtu degusi. Tāpēc ļauju viņam savās atmiņās eksistēt kā silta vēja glāstam, šķietami vienmēr viņu platoniski mīlot. Jo labās lietas, pat, ja to bija mazāk, bija dažādas, bet visas sliktās lietas grozījās tikai ap alkoholismu un tā ir viena lieta. Man nav ne jausmas, vai šis ir ļoti racionāls, vai ārprātīgi iracionāls domu gājiens.
Jocīgi, ka vienmēr uzskatīju savu bērnību par vidēji normālu un nejutu nekā trūkumu, kaut tik ar laiku sapratu, ka mūsu ģimenē neviens nevienu pa īstam nemīl. Ka tiek spēlēts teātris uz āru. Viena no pirmajām reizēm, kad to pamanīju, bija kādos svētkos, kad kārtējo reizi māte bija izdomājusi, ka viņas sliktais garastāvoklis ir jāizjūt visiem, bet fotografēšanās laikā viņa uzlika roku man uz pleca, simulējot tuvību mūsu atmiņām. Es to nespēju saprast ne toreiz, ne tagad. Ap to laiku sāku apzināties, cik ļoti šo roku izjūtu kā svešu. Tas iededza bēdīguma degli kaut kur dziļi iekšā, bet kura sājo dedzināšanu sāku izjust tikai vēlāk, līdz pat šim brīdim, kaut neesam komunicējušas nu jau gandrīz trīs gadus. Mana sirds bija kļuvusi pārāk smaga no vēsuma, pret kuru atdūros katru reizi sniedzoties pēc tuvības.
Otra atmiņa ir par to kā sēžu uz dīvāna istabas vidū, atskatos un redzu lielo skapi, no kura pēc pusdienām tiek izvilkts ikdienišķais kārums. Vienīgais kārums, kas eksistēja manā dzīvē bez padomju laika cukura izstrādājumu sabēruma zilgani gliterotā maisiņā Ziemassvētku laikā. 'Kārums' gan bija tik vien kā tā saldā apaļā multivitamīnu ripiņa, kas nāca paciņās pa 10, un nekad vairāk par vienu, bet vitamīns bija salds, tātad derēja kā saldums pēc pusdienām.
Trešā atmiņa vienīgā asociējas ar īstām skumjām. Tik neizdibināmi strādā bērna prāts. Atceros kā kādu dienu un kādu noteikti neierastu iemeslu dēļ biju tikusi pie nelielas šokolādes tāfelītes follija iepakojumā, ko saglabāju, lai atnākot mājās celtu priekšā kaķim kā jaunu ierīci izklaidei. Konkrētā atmiņa ir vienā kadrā: es, durvju priekšā notupusies, ar follija gabaliņu berzēju pa grīdu un gaidu, kad pievienosies murrājošais draugs, bet kāds no virtuves pa kreisi paziņo, ka mums taču vairs nav kaķa. Tā ir ne tikai viena no manām pirmajām atmiņām, bet arī, iespējams, pirmā vilšanās dzīvē.
Ceturtā atmiņa ir izplūdusi sajūta par to, ka mamma nekad nesatika ar savu brāli. Viņi ienīda viens otru un viņu attiecības nav dabiskas arī šobrīd, bet es nekad neesmu sapratusi iemeslu. Varbūt tāpēc, ka mamma piedzima pirmā, laikos, kad bija tik grūti, ka oma vienkārši nevarēja būt laba māte - visu laiku viņa pavadīja strādājot, visbiežāk naktsmaiņas, un mammai bija jāpaliek mājās ar piedzērušo tēvu. Nesen oma stāstīja, ka reiz pārnākusi no naktsmaiņas neesot varējusi tikt dzīvoklī, jo opis piedzēries gulēja aizmidzis. Viņa esot prasījusi palīdzību kādam svešam vīrietim uz ielas, un šis stāsts mani pārsteidza tāpēc, ka mana oma ir cilvēks, kas nevienam nekad neprasa palīdzību, kur nu vēl svešiniekiem. Sāpīgi iekšās dur apziņa, cik smaga ir bijusi viņas dzīve. Šo smagumu un sāpes ir pārņēmusi mana mamma, kuras brālis tika mīlēts daudz vairāk. Par spīti mammas pārdzīvojumiem, ceturtā atmiņa ir tas, ka viņas brālis ar pirkstu pārvelk sev pār rīkli, skatoties uz viņu, un saka, ka gribētu, lai viņa nomirst. Iespējams, viņa jau no paša sākuma savas sāpes izrādīja drīzāk nodarot sāpes citiem, ne darot pretējo, kā šķietami daru es, jo kaķim ir atsevišķs krēsls verandā un vienmēr pieejami gardumi.
Iespējams, ap šo vietu eksistē vēl neliela piektā atmiņa, kur esmu izgājusi sētā un atskatos uz dzīvokli. Vecas koka mājas otrais stāvs. Pelēks. Mazliet ož, bet ne pēc netīrības, jo to mana oma nekad nepieļautu.
Neatceros nevienu draugu no tā laika, lai gan šķiet, ka tādi bija. Varbūt arī nebija. Vēl to, ka pirmā bērnudārza audzinātājai bija tāds pats vārds kā manai mammai un es jautāju viņai, vai tad tā var, šis vārds taču jau ir aizņemts. Arī man ir nepopulārs vārds un apziņa, ka tomēr tāds ir diezgan daudziem, rada nelielu diskomforta sajūtu arī šodien.
7/6/22 01:12 am
Cilvēks plāno, dievs dara. Prāts izlemj, sirds nolemj.
Nepanesamais esības smagums.
4/1/22 12:17 am - Dusmīga sieviete un pārējā domu šļura
Es noteikti esmu dusmīga sieviete. Bet es vēl nezinu kāpēc.
Es pilnīgi noteikti neesmu labs cilvēks, bet manī ir tiecība. Es palieku labāka, jo par to aktīvi domāju. Ļaunums un nejaukums ir pretīgs. Tas ir atbaidošs gan ārēji, gan esot ļaunai ir sajūta, ka manī iekšā dzīvo īsti tārpi, tie baltie un smirdīgie. Un dabīgi, tajos brīžos man sametas vēmiens pašai no sevis.
Šogad biju ļauna vienu reizi situācijā, kurā man šķita, ka tas ir labākais risinājums. Bet es nedrīkstu melot sev, ka tas man nelika justies labi, jo ar šo pūķa spļāvienu es izlaidu no sevis daļu spiediena, kas bija sakrājies. Tomēr zinu, ka ir daudz labāki veidi kā spļaudīties. Man ir jāmāk savaldīt un virzīt savi resursi.
Šķiet, ka esmu cilvēks, kurš ir labākais draugs un sliktākais ienaidnieks. Kāpēc? Jo es pārāk daudz domāju (bet tā ir domu neproduktīvā un regresīvā daļa).
Pēdējā laikā atkal piedzīvoju situāciju, kurā nesen iepazīta persona ir sākusi izrādīt nepatiku pret mani. Ne aktīvu, tomēr sākotnējais draudzīgums ir zudis. Tas loģiski liek analizēt situācijas un darbības, par kurām vismaz pēdējā gada laikā godīgi varu teikt, ka pati neredzu ļaunprātīgumu. Es mērdēju savu ego un man pārsteidzoši labi sanāk. Tas ir normāli un pierasts, ka no manis baidās. No manis gan baidās izteikti vāji, problēma ar mani ir tikai nepašpārliecinātiem cilvēkiem. Un tādiem man nekad nav gribējies atvēlēt uzmanību. Bet varbūt vajadzētu. Zinu, ka šī persona ir izteikti vāja un es esmu izteikti stipra, un mēs nebūsim draugi, bet par spīti šī cilvēka vājumam, pievilcīgs bija labums un labsirdība, un es gribēju šādu cilvēku savā lokā. Tomēr izskatās, ka neesmu pelnījusi.
Šķiet, ka daļēji manu pašapziņu iebojāja vidusskolas klases audzināja; konkrēta reize mēdz uzplaiksnīt, ar klasesbiedrenēm bijām bijušas palaidnīgas un mūs strostēja. Viņa katrai pateica pāris lietas, kas norāda, ka viņas nav ideālas un ir jāsavācas. Es biju pēdējā. Viņa man pateica, ka es varētu būt jaukāka. Viss. Apmēram no 14 gadu vecuma dzīvoju viena un daļēji esmu labi savākta cilvēka definīcija, jo es apzinos, ka esmu tiešām viena, un, ja neturēšos stingri, tad pazudīšu. Esmu bijusi arī pazudusi un tā ir laba pieredze, jo tagad ir atskaites punkts. Tas, ka parasti izskatos ļoti savākusies, bieži ir bijis par pamatu tam, ka kādam nepatīku un tā nav iedomība, kāpēc to saku, bet gan pašapziņa, kas nemaz nav tik liela kā brīžiem izskatās. Esmu tik viena, ka vairs nemāku tēlot. Es vienmēr esmu vienāda, jo respekts pret sevi liek man būt iespējami labākai arī un tieši tad, kad esmu viena. Bet pārsvarā citiem tas šķiet neticami un cilvēki redz mani kā nedabisku. Es tikai esmu ļoti jocīga.
Problēma ar mani ir sarežģītība. Jā, esmu dusmīga sieviete, jā, mans viedoklis mēdz būt agresīvs, bet tas nekad netiktu virzīts uz neaizsargātiem cilvēkiem vai tādiem, kuri to nav pelnījuši. Piemēram, bērni un cilvēki gados. Darbs ar bērniem galina ego un es mīlu katru brīdi. Esmu gatava sargāt šīs mazās dvēselītes; nav mana vieta teikt, ka nedrīkst būt sniegpārsla, bet ir mans darbs sargāt sniegpārslu no izkušanas. Mans mērķis ir izveidot krietnas sniega pikas, tās, kuras sniegavīram pirmajā stāvā. Tomēr tas ir jādara ar pinceti, bet es mēdzu būt pavirša. Un es noteikti nezinu visu kā ir pareizi, tāpēc ir jābūt ļoti piesardzīgai. Tieši tāpat kā nedrīkstu izrādīt 84 gadus vecajai kaimiņienei, ka ir ļoti kaitinoši, ka viņa katru reizi prasa vienas un tās pašas lietas. Tā nav viņas vaina.
Bet ir ļoti, ļoti, ļoti grūti paklusēt tur, kur es redzu vainu. Man gribas pārmācīt un tas ir lieki. Kaut vai tādēļ, ka ir daudz labāku lietu ko darīt. Es nemāku dzīvot un esmu pārāk daudz tērējusies un pēcāk pārdzīvojusi, par to liecina sirmo matu uzplūdums pēc katra no šiem posmiem, kuri, diemžēl, ir mani sabojājuši par īpaši piesardzīgu un labajam neticīgu cilvēku. Tomēr brīžiem sevī pamanu naivumu un tas mani mierina. Citos brīžos paliek tik smagi, ka sapņoju, kaut spētu būt galēji naiva un izslēgt savu racionalitāti. Tajā pat laikā, pat cauri deniņu asinsvadu spiedošām situācijām, esmu laimīga par savu prātu. Man ir paveicies. Es tikai dažreiz ienīstu sevi par to, ka to neizmantoju. Un tad man jāatgādina sev, ka es nemaz nevaru to izmantot jeb lāgā nemāku, jo pārāk ātri iztērējos un tad prātā nāk tādas lietas kā meklēt kā nokļūt karalaukā un palīdzēt, lai no manas nāves būtu jēga. Mans prāts mani biedē, jo tas ir ļoti, ļoti spējīgs. Ja es saņemos. Pārsvarā man nav motivācijas saņemties. Jo es neredzu jēgu. Kāda var būt jēga, ja pārsimt kilometrus aiz robežas atrodas ārprātīgākais un pretīgākais ļaunums kāds vien iespējams un tur neko nevaru padarīt. Tāpēc mana dzīves jēga šogad ir iemācīties izaudzēt tomātus no sēklas un atgūt labu fizisko veselību, lai vajadzības gadījumā būtu spēks ieroci noturēt. Esmu bijusi tuvu nāvei divas reizes un ir acīmredzami, ka no tās nebaidos. Kur esmu es, tur nāves nav! Vismaz līdz brīdim, kad man būs tie 5+ bērni, kurus idejiski esmu ieplānojusi.
Man nemaz nevajag būt īpaši atklātai sakot, ka esmu pārsteigta par to, ka neviena sniegpārsla manā uzraudzībā vēl nav izkususi. Īpaši par to pārsteigts būtu gandrīz jebkurš, kurš mani pazīst vairāk kā 5 gadus, jo šķietami pašapziņa par savu būtību atnāca tikai salīdzinoši nesen. Agrāk man bija patiešām vienalga, ko kādam nodara mans ļaunums un savu brīžam agresīvo būtību attaisnoju par dabisku daudz par to nedomājot. Bet sabiedrībā nevar dzīvot pasakot, ka esmu tāds un pieņemiet. Tāda ir mana māte. Es nekad nekad nekad nedrīkstu tāda būt, tāpēc ir jāatrod veidi kā izlādēt negatīvo enerģiju produktīvās rīcībās. Mēģinājumi pierādīt, ka neesmu kā māte ir tiešām banāli, bet šajā gadījumā derīgs ir jebkurš iemesls nebūt mēslam. Kāpēc smirdēt? Ja pasaulē ir tik daudz ļaunuma, ierindas cilvēkam vajadzētu spiest no sevis ārā visu labumu, cik vien tā ir.
Attiecības ar mani var izturēt tikai izteikti spēcīgi, dominējoši cilvēki, bet tādiem ir bijusi tendence dominēt arī par mani, manu emocionalitāti ievainojot vai pat uz brīdi sagraujot. Es joprojām ticu, ka ir spēcīgi, bet tīri cilvēki. Es taču tāda esmu. Tomēr tas, ka šādus cilvēkus ieraugu ļoti reti, liek satraukties par to, ka varbūt joprojām nesaprotu ne sevi, ne citus, ne realitāti.
//Gada sākumā mātes bijusī labākā draudzene, kura ir kļuvusi par manu labu paziņu, parādīja manu tēvu. Viņam ir 70 gadu un feisbukā viena bilde, kur sēž pie grāmatu plaukta un viņam uz pleca kaķis. No šīs vienas pikseļainās bildes ir skaidrs, ka man ir daudz vairāk kopīga ar viņu kā māti, tomēr māte jau paspēja mani izaudzināt par cilvēku, kurš visur jūtas lieks un es nespēju ar viņu sazināties.
1/12/22 09:37 pm
Parasti uzreiz pēc pamošanās atveru balss ierakstu un pastāstu nākotnes sev par tikko redzēto. Pamanīju, ka pēdējā laika sapņus vieno meklējumu motīvs. Vandīšanās pa vairākstāvu ēkām, kurās es it kā kaut ko meklēju. Ko es meklēju? Šībrīža dzīvē jau šķiet, ka vairs neko nemeklēju, izņemot vairāk prāta, bet tas jau mūžīgi būs jāmeklē.
Sajutu mērķtiecīgu meklēšanos pa nejauši izvēlētu ceļu. Es apzinos, ka steidzos pa lielveikala pēdējiem stāviem, meklēju ko konkrētu, virinu durvis aiz kurām komerctelpās cilvēki guļ slimnīcu gultās. Sajūta, ka viņi ir miruši, jo esmu skaļa, bet neviens nekustās. Kad beidzot uzskrienu pazīstamai dvēselei, tomēr pateicu, ka meklēju tualeti. Sajūtu, ka meloju. Cilvēks teica, ka tas esot tepat aiz stūra un norādīja ar roku, taču nākamajā kadrā mēs braucam ar liftu un ir sajūta, ka gan augšā, gan lejā. Pie tualetes gara rinda, kurā cilvēki stāv ar iepirkumu ratiem un, atveroties durvīm, redzami sēdētāji. Līdzgaitnieks saka, ka tur viss jau esot beidzies. Es nesaprotu par ko viņš runā, taču ķeru kaifu no viņa viedajiem vārdiem un arī savas spējas atbildēt gudrus vārstījumus. Priekškars.
Citā gadījumā staigāju pa kādas privātmājas tukšajām apļveida trepēm vairākos stāvos. Tā ir viena turīga režisora māja, kurā pirms laika ciemojos. Šķiet, ka katrā istabā notiek kāds pasākums, kuru nevēlos apmeklēt. Virzos uz augšu un nonāku greznā telpā, kuras stūrī ēdu kaut ko prastu un neizskatīgu. Vismaz tāda ir sajūta. Kaut kādas ceptas olas un vecu baltmaizi. Kāds atver durvis un ierauga mani šajā apkaunojošajā izskatā. Šķiet, ka cilvēks neredz pļuru manā šķīvī, bet kaunina mani par to, ka nepievienojos citiem. Man tas nesagādā nekādu emociju, man ir labi. Nākamajā kadrā eju snaust uz blakus esošo gultu un atverot acis pulkstenis ir 20:ar kaut ko. Es sajūtu, ka tas ir ļoti vēlu, eju ārā, eju lejā pa trepēm, kuru beigu posms ir autobusa salons. Visas vietas aizņemtas un notiek rosība. Man esot paredzēta vieta. It kā es būtu pārpratusi, ka esmu aicināta pagulēt ilgāk, bet jau sen ir laiks doties.
Man šķiet, ka šie sapņi paver biedējoši precīzu ieskatu uz dažām manas personības iezīmēm.
Bet varbūt tas viss ir tikai ilgošanās pēc ielaušanās kādā pamestā mājā. Kopš pagaidu mitekļa ieņemšanas savā bērnības mazpilsētā skumji skatos uz nojauktajām fabrikām, kurās pavadīju pusaudžu gadus. Ko tik neatdotu par šņabīti uz zandalenes jumta, blakus policijas ēkai, laikā, kad policijai acīmredzot nebija pieejamas tik advancētas tehnoloģijas caur kurām pamanīt likumpārkāpīgu jauniešu klaigas 30 metrus tālāk. To, kā uz jumta bučojās gan meitenes ar meitenēm, gan zēni ar zēniem un kāds to visu mūžina mammu ziepju traukos. Pirms pāris dienām viens no šiem cilvēkiem teica, ka tagad par atrašanos svešā īpašumā varot dabūt 300 eiro sodu. Laiki mainās, bet es ne tik ļoti. Bet vismaz es vienmēr esmu sev patikusi.
1/11/22 04:38 pm
Tehniski škiet, ka izveidota un nu jau kādu laiku dzīvota tāda dzīve, uz kādu gāju kopš sevi atceros. Šī apziņa un piepildījums škietami piešķiļ ekstāzi ikdienai kā benzīns oglēm. Tomēr liesma manī neaizšķiļas. Brīžiem šķiet, ka tā ir tukša.
Kad G. bija ieslīdējis melanholiskās pārdomās par to, ka līdz gandrīz-Jēzus-vecumam nav izveidojis ģimeni, mierināju viņu ar iegūto izglītību skaitu un savu personīgo viegli naivo uzskatu, ka pastiprināti par to domāt vai mēģinājumi mākslīgi iniciēt, nespētu nodrošināt ilgtermiņa interesi par tuvību un tas, kas nav radies dabiski, vienmēr beigsies. Un to rāda arī pieredze. Klausos, cik bieži tiek pieminēta kāda jauna persona, kamēr man parasti paiet mēneši, līdz vispār saprotu, ka interese radusies un tad vēl tas laiks, kad apsveru lēmumus dzīvojot galvā.
Nesen sapratu arī to, ka pati savām romantiskajām attiecībām nekad neesmu bijusi inciatore. Joprojām visa vienmēr šķiet par daudz, lai par to nopietni domātu un tad šķietami sistemātiski piekrītu spēcīgāk izrādītiem uzmanības apliecinājumiem kā avantūrai, galvenokārt tāpēc, ka neesmu radusi pie siltās uzmanības un tā mani katru reizi pārsteidz. Arī tāpēc, ka ir pagājis kāds laiks un tas ir tā pat kā ar tinderi, kurā ieejam reizi gadā ar domu "varbūt kas ir mainījies". Parasti nav. Parasti nav katru reizi citu iemeslu dēļ. Parasti es nesaprotu kādi tie ir.
Dusmojos uz drauga pārdomām, jo, lai gan sākotnēji notraucu kā niekus, ar laiku tās pārņēma arī manu prātu. Tāpēc, ka tehniski jūtos gatava, tomēr esmu ļāvusi dažām dzīves jomām stagnēt, kamēr attīstu citas. Kā jaunums pēdējo gadu šķietami pēkšņi un bez iemesla ir nokritis smagums, kas vilcies līdzi visu dzīvi un saprast sevi ir darbs, kuru ar vieglumu vai caur sāpēm bez brīvdienām ir jādara. Tas aizņem daudz laika, taču uzmundrinājums ir atskatoties redzēt izmaiņas. Tāpēc daļēji mierinu sevi ar domu, ka ar katru nākamo dienu kļūstu par kvalitatīvāku cilvēku, un tieši tam pašam būtu jānotiek ar jebkuru man pretī.
Nejūtu uztraukumu domājot par to, ka varētu nodzīvot dzīvi savrupībā. Brīžiem ilgstoši neizjūtu vēlmi komunicēt ne ar vienu un to arī nedaru. Tomēr reizēm disonē sajūta, ka ar savu mīlestību esmu gatava dalīties. Reizēm ir fiziski grūti, cik pilna ar to esmu, bet spēju ar racionālo prātu šo enerģiju ieguldīt produktīvākos procesos. Mīlestību uzskatu par skaistāko parādību. Tā nāk ar maigumu, tā nāk ar atklātību un tuvību, kas ir biedējoši un tā ir vislielākā vērtība ko dzīvē sasniegt. Lielāko daļu laika es neuzskatu sevi par atklāšanas vērtu.
Bibliotēkas brīvajā plauktā kāds bija atstājis Loka Eseju par cilvēka sapratni un, lai gan jau nervozi dzīvojos starp pārīti atvērtu grāmatu un primāri gribēju gadu sākt ar Nihomaha ētiku, sāku to šķirstīt. Blakus bija arī "Stikla pērlīšu spēle" un abās ieraksti, ka grāmatas ir dāvanas kādai skolotājai 77.gadā. Pēc hronoloģijas, gan jau šī persona rakstīto vairs īsti nespētu uztvert un es neesmu pārliecināta arī par sevi. Brīžiem ir sajūta, ka vajadzētu samierināties ar gara vājumu un rast veidus kā dzīvi atvieglot ar ignoranci. Bet droši vien šī pašsaplošīšanās ir vērta kaut dēļ brīžiem, kad pietuvojos kaut nelielai izpratnei par sevi, līdz ar to atmiglojot savu degradēto izpratni par realitāti un padarot komunikāciju ar līdzpastāvošajiem vieglāku. Es gribēju palasīt grāmatiņas, lai saprastu realitāti, bet sapratu, ka realitāte ir absurds cikliskā ritmā un fundamentāli svarīgi ir tikai censties nebūt mēslam. Jo pārāk bieži mūsu automātiskā reakcija neizpauž mūsu labāko versiju un tik pat bieži mēs nemaz nemākam citiem vienmērīgi izrādīt jebkādu sevis versiju.
Bērnībā bieži gribēju, lai prātu varētu ielikt datorā un tas izrēķinātu ar ko man jādraudzējas un kādi fundamentāli lēmumi jāpieņem. Realitātē mani kas tāds biedē, jo tomēr uzskatu izaicinājuma pieveikšanu, piemēram, iepatikšanos kādam cilvēkam vienkārši tāpat, par ko maģisku un vispār par augstu sasniegumu. Cilvēki, kuri melo un krāpjas ir likuši zaudēt ticību labajam, tāpēc pamanu, ka katru jaunu cilvēku uzlūkoju ar skepsi, sargot sevi, jo tik bieži esmu šķetami izjutusi kādu, kurš pēcāk pievīlis ar to, ka nav pat mēģinājis saprast mani. Tāpēc man nekad neder tehniski, es gribu just, kaut dažreiz jūtu nepareizi.
Manas jūtas, tāpat kā mani uzskati par sevi mēdz būt maldīgi. Biedējoši, ka tie ir arī mainīgi. Sāpīgu brūci uzrauj apzināšanās, ka tādas ir bijušas arī manas izpausmes. Apzinoties to, ir grūti noticēt, ka bijis kaut viens cilvēks, kas gadiem konstanti spējis būt mans draugs. Apzinoties to, ar nīgrumu jāattaisno daži pāridarītāji, jo ir gadījies atskatoties kā pāridarītaju redzēt sevi un saprast iemeslus. Man ir kauns un man ir žēl. Pasaule ir pilna ar mēsliem un es alkstu nebūt daļa no šiem mēsliem.
Ceru, ka Loks un Aristotelis norādīs uz dažiem veidiem kā virzīt domu un darbību skaidrību. Daļēji tas ir noticis. Visvairāk gan šajā jomā jāpateicas Tolstojam un Dostojevskim. Dostojevsks kā rakstnieks visam pāri ir ietetovēts manā sirdī, tomēr Tolstojs ir bijis garīgais tēvs. Anna Kareņina beidzas ar to, ka Levins pēc daudzo filozofu un reliģiju intensīvas studēšanas saprot, ka patiesība ir iekšā viņā pašā, tomēr uzskatu, ka pie sirds skaidrības viņš nebūtu nonācis, ja nebūtu tik daudz lasījis un 'domājis no visām pusēm'.
Pēdējā laikā par patiesu izjūtu bībelisko teicienu 'atklāsmes nāk caur ciešanām', jo dompilnais prāts izraisījis bezmiega naktis. Šis ir viens no tekstiem, kas pierakstīts telefona piezīmēs ap 5 no rīta mokoties pārdomās par reizē visu un neko. Varbūt patiesībā jālasa Sartrs.
1/11/22 04:18 pm - sajūtas rudenī
pilsētā ienāk poēzija
rudens depresija
un no zariem sāk birt asaras
aiztek
sētniece saslauka
bet arī viņa neklausās
palieku stāstot kailajiem zariem
vējš tos liec kā sniedzamies pēc skāviena
es sniedzos pretī
bet tad jau atkal
jēgas nav
pilsētā ienāk tukšums
es esmu neapdzīvota pilsēta
auto bez motora
karkass
čaula, ko tu samin
un es arvien ļaujos
pļaukā mani, pasaule, es gribu atkal just
nav jēgas līst zemē aiz kauna
labāk smieties sev sejā
es ņirdzu un ņirdzu, un pēkšņi man sāp
man nav bail no sāp,
man bail no pēkšņi