Tehniski škiet, ka izveidota un nu jau kādu laiku dzīvota tāda dzīve, uz kādu gāju kopš sevi atceros. Šī apziņa un piepildījums škietami piešķiļ ekstāzi ikdienai kā benzīns oglēm. Tomēr liesma manī neaizšķiļas. Brīžiem šķiet, ka tā ir tukša.

Kad G. bija ieslīdējis melanholiskās pārdomās par to, ka līdz gandrīz-Jēzus-vecumam nav izveidojis ģimeni, mierināju viņu ar iegūto izglītību skaitu un savu personīgo viegli naivo uzskatu, ka pastiprināti par to domāt vai mēģinājumi mākslīgi iniciēt, nespētu nodrošināt ilgtermiņa interesi par tuvību un tas, kas nav radies dabiski, vienmēr beigsies. Un to rāda arī pieredze. Klausos, cik bieži tiek pieminēta kāda jauna persona, kamēr man parasti paiet mēneši, līdz vispār saprotu, ka interese radusies un tad vēl tas laiks, kad apsveru lēmumus dzīvojot galvā.

Nesen sapratu arī to, ka pati savām romantiskajām attiecībām nekad neesmu bijusi inciatore. Joprojām visa vienmēr šķiet par daudz, lai par to nopietni domātu un tad šķietami sistemātiski piekrītu spēcīgāk izrādītiem uzmanības apliecinājumiem kā avantūrai, galvenokārt tāpēc, ka neesmu radusi pie siltās uzmanības un tā mani katru reizi pārsteidz. Arī tāpēc, ka ir pagājis kāds laiks un tas ir tā pat kā ar tinderi, kurā ieejam reizi gadā ar domu "varbūt kas ir mainījies". Parasti nav. Parasti nav katru reizi citu iemeslu dēļ. Parasti es nesaprotu kādi tie ir.

Dusmojos uz drauga pārdomām, jo, lai gan sākotnēji notraucu kā niekus, ar laiku tās pārņēma arī manu prātu. Tāpēc, ka tehniski jūtos gatava, tomēr esmu ļāvusi dažām dzīves jomām stagnēt, kamēr attīstu citas. Kā jaunums pēdējo gadu šķietami pēkšņi un bez iemesla ir nokritis smagums, kas vilcies līdzi visu dzīvi un saprast sevi ir darbs, kuru ar vieglumu vai caur sāpēm bez brīvdienām ir jādara. Tas aizņem daudz laika, taču uzmundrinājums ir atskatoties redzēt izmaiņas. Tāpēc daļēji mierinu sevi ar domu, ka ar katru nākamo dienu kļūstu par kvalitatīvāku cilvēku, un tieši tam pašam būtu jānotiek ar jebkuru man pretī.

Nejūtu uztraukumu domājot par to, ka varētu nodzīvot dzīvi savrupībā. Brīžiem ilgstoši neizjūtu vēlmi komunicēt ne ar vienu un to arī nedaru. Tomēr reizēm disonē sajūta, ka ar savu mīlestību esmu gatava dalīties. Reizēm ir fiziski grūti, cik pilna ar to esmu, bet spēju ar racionālo prātu šo enerģiju ieguldīt produktīvākos procesos. Mīlestību uzskatu par skaistāko parādību. Tā nāk ar maigumu, tā nāk ar atklātību un tuvību, kas ir biedējoši un tā ir vislielākā vērtība ko dzīvē sasniegt. Lielāko daļu laika es neuzskatu sevi par atklāšanas vērtu.

Bibliotēkas brīvajā plauktā kāds bija atstājis Loka Eseju par cilvēka sapratni un, lai gan jau nervozi dzīvojos starp pārīti atvērtu grāmatu un primāri gribēju gadu sākt ar Nihomaha ētiku, sāku to šķirstīt. Blakus bija arī "Stikla pērlīšu spēle" un abās ieraksti, ka grāmatas ir dāvanas kādai skolotājai 77.gadā. Pēc hronoloģijas, gan jau šī persona rakstīto vairs īsti nespētu uztvert un es neesmu pārliecināta arī par sevi. Brīžiem ir sajūta, ka vajadzētu samierināties ar gara vājumu un rast veidus kā dzīvi atvieglot ar ignoranci. Bet droši vien šī pašsaplošīšanās ir vērta kaut dēļ brīžiem, kad pietuvojos kaut nelielai izpratnei par sevi, līdz ar to atmiglojot savu degradēto izpratni par realitāti un padarot komunikāciju ar līdzpastāvošajiem vieglāku. Es gribēju palasīt grāmatiņas, lai saprastu realitāti, bet sapratu, ka realitāte ir absurds cikliskā ritmā un fundamentāli svarīgi ir tikai censties nebūt mēslam. Jo pārāk bieži mūsu automātiskā reakcija neizpauž mūsu labāko versiju un tik pat bieži mēs nemaz nemākam citiem vienmērīgi izrādīt jebkādu sevis versiju.

Bērnībā bieži gribēju, lai prātu varētu ielikt datorā un tas izrēķinātu ar ko man jādraudzējas un kādi fundamentāli lēmumi jāpieņem. Realitātē mani kas tāds biedē, jo tomēr uzskatu izaicinājuma pieveikšanu, piemēram, iepatikšanos kādam cilvēkam vienkārši tāpat, par ko maģisku un vispār par augstu sasniegumu. Cilvēki, kuri melo un krāpjas ir likuši zaudēt ticību labajam, tāpēc pamanu, ka katru jaunu cilvēku uzlūkoju ar skepsi, sargot sevi, jo tik bieži esmu šķetami izjutusi kādu, kurš pēcāk pievīlis ar to, ka nav pat mēģinājis saprast mani. Tāpēc man nekad neder tehniski, es gribu just, kaut dažreiz jūtu nepareizi.

Manas jūtas, tāpat kā mani uzskati par sevi mēdz būt maldīgi. Biedējoši, ka tie ir arī mainīgi. Sāpīgu brūci uzrauj apzināšanās, ka tādas ir bijušas arī manas izpausmes. Apzinoties to, ir grūti noticēt, ka bijis kaut viens cilvēks, kas gadiem konstanti spējis būt mans draugs. Apzinoties to, ar nīgrumu jāattaisno daži pāridarītāji, jo ir gadījies atskatoties kā pāridarītaju redzēt sevi un saprast iemeslus. Man ir kauns un man ir žēl. Pasaule ir pilna ar mēsliem un es alkstu nebūt daļa no šiem mēsliem.

Ceru, ka Loks un Aristotelis norādīs uz dažiem veidiem kā virzīt domu un darbību skaidrību. Daļēji tas ir noticis. Visvairāk gan šajā jomā jāpateicas Tolstojam un Dostojevskim. Dostojevsks kā rakstnieks visam pāri ir ietetovēts manā sirdī, tomēr Tolstojs ir bijis garīgais tēvs. Anna Kareņina beidzas ar to, ka Levins pēc daudzo filozofu un reliģiju intensīvas studēšanas saprot, ka patiesība ir iekšā viņā pašā, tomēr uzskatu, ka pie sirds skaidrības viņš nebūtu nonācis, ja nebūtu tik daudz lasījis un 'domājis no visām pusēm'.



Pēdējā laikā par patiesu izjūtu bībelisko teicienu 'atklāsmes nāk caur ciešanām', jo dompilnais prāts izraisījis bezmiega naktis. Šis ir viens no tekstiem, kas pierakstīts telefona piezīmēs ap 5 no rīta mokoties pārdomās par reizē visu un neko. Varbūt patiesībā jālasa Sartrs.