Parasti uzreiz pēc pamošanās atveru balss ierakstu un pastāstu nākotnes sev par tikko redzēto. Pamanīju, ka pēdējā laika sapņus vieno meklējumu motīvs. Vandīšanās pa vairākstāvu ēkām, kurās es it kā kaut ko meklēju. Ko es meklēju? Šībrīža dzīvē jau šķiet, ka vairs neko nemeklēju, izņemot vairāk prāta, bet tas jau mūžīgi būs jāmeklē.

Sajutu mērķtiecīgu meklēšanos pa nejauši izvēlētu ceļu. Es apzinos, ka steidzos pa lielveikala pēdējiem stāviem, meklēju ko konkrētu, virinu durvis aiz kurām komerctelpās cilvēki guļ slimnīcu gultās. Sajūta, ka viņi ir miruši, jo esmu skaļa, bet neviens nekustās. Kad beidzot uzskrienu pazīstamai dvēselei, tomēr pateicu, ka meklēju tualeti. Sajūtu, ka meloju. Cilvēks teica, ka tas esot tepat aiz stūra un norādīja ar roku, taču nākamajā kadrā mēs braucam ar liftu un ir sajūta, ka gan augšā, gan lejā. Pie tualetes gara rinda, kurā cilvēki stāv ar iepirkumu ratiem un, atveroties durvīm, redzami sēdētāji. Līdzgaitnieks saka, ka tur viss jau esot beidzies. Es nesaprotu par ko viņš runā, taču ķeru kaifu no viņa viedajiem vārdiem un arī savas spējas atbildēt gudrus vārstījumus. Priekškars.

Citā gadījumā staigāju pa kādas privātmājas tukšajām apļveida trepēm vairākos stāvos. Tā ir viena turīga režisora māja, kurā pirms laika ciemojos. Šķiet, ka katrā istabā notiek kāds pasākums, kuru nevēlos apmeklēt. Virzos uz augšu un nonāku greznā telpā, kuras stūrī ēdu kaut ko prastu un neizskatīgu. Vismaz tāda ir sajūta. Kaut kādas ceptas olas un vecu baltmaizi. Kāds atver durvis un ierauga mani šajā apkaunojošajā izskatā. Šķiet, ka cilvēks neredz pļuru manā šķīvī, bet kaunina mani par to, ka nepievienojos citiem. Man tas nesagādā nekādu emociju, man ir labi. Nākamajā kadrā eju snaust uz blakus esošo gultu un atverot acis pulkstenis ir 20:ar kaut ko. Es sajūtu, ka tas ir ļoti vēlu, eju ārā, eju lejā pa trepēm, kuru beigu posms ir autobusa salons. Visas vietas aizņemtas un notiek rosība. Man esot paredzēta vieta. It kā es būtu pārpratusi, ka esmu aicināta pagulēt ilgāk, bet jau sen ir laiks doties.

Man šķiet, ka šie sapņi paver biedējoši precīzu ieskatu uz dažām manas personības iezīmēm.

Bet varbūt tas viss ir tikai ilgošanās pēc ielaušanās kādā pamestā mājā. Kopš pagaidu mitekļa ieņemšanas savā bērnības mazpilsētā skumji skatos uz nojauktajām fabrikām, kurās pavadīju pusaudžu gadus. Ko tik neatdotu par šņabīti uz zandalenes jumta, blakus policijas ēkai, laikā, kad policijai acīmredzot nebija pieejamas tik advancētas tehnoloģijas caur kurām pamanīt likumpārkāpīgu jauniešu klaigas 30 metrus tālāk. To, kā uz jumta bučojās gan meitenes ar meitenēm, gan zēni ar zēniem un kāds to visu mūžina mammu ziepju traukos. Pirms pāris dienām viens no šiem cilvēkiem teica, ka tagad par atrašanos svešā īpašumā varot dabūt 300 eiro sodu. Laiki mainās, bet es ne tik ļoti. Bet vismaz es vienmēr esmu sev patikusi.