Pirmais atmiņu stāsts
Manas pirmās atmiņas ir no vietas, kuru vairs neatceros. Nesen oma rādīja sludinājumu, kurā mūsu Alejas ielas komunālais dzīvoklis izremontēts līdz kristāla stikla lustru līmenim un tiek pārdots par diezgan lielu naudu. Mēģināju to uzmeklēt, taču nespēju atcerēties vārtrūmi. Neatcerējos arī to, ka mēs šo dzīvokli dalījām ar citu, svešu ģimeni. Iespējams, man tas nebija svarīgi. Vēl viena no senākajām atmiņām, kas vairāk gan ir sajūta, ir par to, ka apmēram līdz manai pusaudzībai es un māte dzīvojām ļoti trūcīgi, un es nekad nesapratu, kāpēc tas ir slikti. Jo visi visu laiku jutās slikti. Izņemot mani, vismaz ne apzināti. Es neredzēju iemeslu, kāpēc katru dienu obligāti daudz jāapēd un kas tur jocīgs, ja mēnešiem ilgi ēdām vienkārši makaronus ar kečupu vai kartupeļus ar krējumu. Vai tad nav svarīgāku lietu par ko satraukties?

Mistiskais Alejas ielas dzīvoklis kaut kur Liepājas centrā ir mana pirmā dzīvesvieta pēc koplietojamās telpas slimnīcā, kur oma, nozagusi medmāsu uzsvārci, ielavījusies, lai ieraudzītu savu pirmo un joprojām vienīgo mazbērnu. Tik ļoti viņa nespēja nociesties, aptuveni tik pat ļoti, cik māte gribēja atdalīties no ģimenes pati savā dzīvoklī vēlāk, kad man bija četri gadi. Toreiz pirmajā dzīvoklī mēs dzīvojām pieci, jeb četri un divas puses: no kurām viena puse bija melnais kaķis, kurš kādā brīdī kaut kur aizklejoja, es, 23-27 gadus vecā māte, viņas 12 gadus jaunākais brālis, oma un kādu pusi vai mazāk no laika opis, otru, lielāko daļu pavadot nevienam nezinot kur, visi tikai zināja, ka atgriezīsies bez algas. To es zinu kā faktu, jo patiesībā neatceros šī cilvēka piedalīšanos savā dzīvē. Viņš bija dzērājs. Es to spēju saprast. Ir skaidrs, ka viņam bija savas problēmas, un esmu pārliecināta, ka arī šī pagale diez vai viena būtu degusi. Tāpēc ļauju viņam savās atmiņās eksistēt kā silta vēja glāstam, šķietami vienmēr viņu platoniski mīlot. Jo labās lietas, pat, ja to bija mazāk, bija dažādas, bet visas sliktās lietas grozījās tikai ap alkoholismu un tā ir viena lieta. Man nav ne jausmas, vai šis ir ļoti racionāls, vai ārprātīgi iracionāls domu gājiens.

Jocīgi, ka vienmēr uzskatīju savu bērnību par vidēji normālu un nejutu nekā trūkumu, kaut tik ar laiku sapratu, ka mūsu ģimenē neviens nevienu pa īstam nemīl. Ka tiek spēlēts teātris uz āru. Viena no pirmajām reizēm, kad to pamanīju, bija kādos svētkos, kad kārtējo reizi māte bija izdomājusi, ka viņas sliktais garastāvoklis ir jāizjūt visiem, bet fotografēšanās laikā viņa uzlika roku man uz pleca, simulējot tuvību mūsu atmiņām. Es to nespēju saprast ne toreiz, ne tagad. Ap to laiku sāku apzināties, cik ļoti šo roku izjūtu kā svešu. Tas iededza bēdīguma degli kaut kur dziļi iekšā, bet kura sājo dedzināšanu sāku izjust tikai vēlāk, līdz pat šim brīdim, kaut neesam komunicējušas nu jau gandrīz trīs gadus. Mana sirds bija kļuvusi pārāk smaga no vēsuma, pret kuru atdūros katru reizi sniedzoties pēc tuvības.

Otra atmiņa ir par to kā sēžu uz dīvāna istabas vidū, atskatos un redzu lielo skapi, no kura pēc pusdienām tiek izvilkts ikdienišķais kārums. Vienīgais kārums, kas eksistēja manā dzīvē bez padomju laika cukura izstrādājumu sabēruma zilgani gliterotā maisiņā Ziemassvētku laikā. 'Kārums' gan bija tik vien kā tā saldā apaļā multivitamīnu ripiņa, kas nāca paciņās pa 10, un nekad vairāk par vienu, bet vitamīns bija salds, tātad derēja kā saldums pēc pusdienām.

Trešā atmiņa vienīgā asociējas ar īstām skumjām. Tik neizdibināmi strādā bērna prāts. Atceros kā kādu dienu un kādu noteikti neierastu iemeslu dēļ biju tikusi pie nelielas šokolādes tāfelītes follija iepakojumā, ko saglabāju, lai atnākot mājās celtu priekšā kaķim kā jaunu ierīci izklaidei. Konkrētā atmiņa ir vienā kadrā: es, durvju priekšā notupusies, ar follija gabaliņu berzēju pa grīdu un gaidu, kad pievienosies murrājošais draugs, bet kāds no virtuves pa kreisi paziņo, ka mums taču vairs nav kaķa. Tā ir ne tikai viena no manām pirmajām atmiņām, bet arī, iespējams, pirmā vilšanās dzīvē.

Ceturtā atmiņa ir izplūdusi sajūta par to, ka mamma nekad nesatika ar savu brāli. Viņi ienīda viens otru un viņu attiecības nav dabiskas arī šobrīd, bet es nekad neesmu sapratusi iemeslu. Varbūt tāpēc, ka mamma piedzima pirmā, laikos, kad bija tik grūti, ka oma vienkārši nevarēja būt laba māte - visu laiku viņa pavadīja strādājot, visbiežāk naktsmaiņas, un mammai bija jāpaliek mājās ar piedzērušo tēvu. Nesen oma stāstīja, ka reiz pārnākusi no naktsmaiņas neesot varējusi tikt dzīvoklī, jo opis piedzēries gulēja aizmidzis. Viņa esot prasījusi palīdzību kādam svešam vīrietim uz ielas, un šis stāsts mani pārsteidza tāpēc, ka mana oma ir cilvēks, kas nevienam nekad neprasa palīdzību, kur nu vēl svešiniekiem. Sāpīgi iekšās dur apziņa, cik smaga ir bijusi viņas dzīve. Šo smagumu un sāpes ir pārņēmusi mana mamma, kuras brālis tika mīlēts daudz vairāk. Par spīti mammas pārdzīvojumiem, ceturtā atmiņa ir tas, ka viņas brālis ar pirkstu pārvelk sev pār rīkli, skatoties uz viņu, un saka, ka gribētu, lai viņa nomirst. Iespējams, viņa jau no paša sākuma savas sāpes izrādīja drīzāk nodarot sāpes citiem, ne darot pretējo, kā šķietami daru es, jo kaķim ir atsevišķs krēsls verandā un vienmēr pieejami gardumi.

Iespējams, ap šo vietu eksistē vēl neliela piektā atmiņa, kur esmu izgājusi sētā un atskatos uz dzīvokli. Vecas koka mājas otrais stāvs. Pelēks. Mazliet ož, bet ne pēc netīrības, jo to mana oma nekad nepieļautu.

Neatceros nevienu draugu no tā laika, lai gan šķiet, ka tādi bija. Varbūt arī nebija. Vēl to, ka pirmā bērnudārza audzinātājai bija tāds pats vārds kā manai mammai un es jautāju viņai, vai tad tā var, šis vārds taču jau ir aizņemts. Arī man ir nepopulārs vārds un apziņa, ka tomēr tāds ir diezgan daudziem, rada nelielu diskomforta sajūtu arī šodien.