PAR ILGU DZĪVOJAM
Ne pirmo reizi nākas lasīt tik nomācošas socioloģiskas prognozes par cilvēcei un Eiropai, kā 4.jūlija “Dienas” rakstā “Ko mēs zinām par nākotni”, kurš balstīts Eiropas Savienības ekspertu ziņojumā Scenarious Europe 2010. Viegli pārskrejot paredzējumiem par tirgus, ekoloģijas, politikas un organizētās noziedzības attīstības perspektīvām, par tradicionālo vērtību devalvāciju un universālā individuālisma arvien plašāku izplatību, kas pašas par sevi ir visai interesantas tēmas, manas domas pievērsās vienai – proti, Eiropas iedzīvotāju novecošanās problēmai, kura piepeši mani uzrunāja ļoti personiski.
Arvien pieaugot Eiropas valstu iedzīvotāju vidējam vecumam un samazinoties dzimstībai, Eiropa drīz var sākt izskatīties pēc vecu ļaužu pansionāta – un labi vēl, ja pēc smalka un labiekārtota. Jo sanākt var arī citādi: “Veco ļaužu īpatsvara palielināšanās radīs papildus slodzi sociālajām programmām, īpaši pensiju un veselības aprūpes sistēmai”… Gribas piebilst - uz tradicionālo vērtību devalvācijas un universālā individuālisma attīstības fona - arī papildus slodzi psiholoģiskajām attiecībām starp paaudzēm, - jaunajiem, spēcīgajiem, strādājošiem “dēliem” un atpūtā aizgājušiem, beidzot dzīves piedāvātos labumus baudīt gribošajiem “tēviem”. Dēli nevēlēsies samierināties ar pieaugošo nodokļu nastu, lai apmierinātu tēvu prasības ne tikai pēc medicīniskās aprūpes un dienišķās maizītes, bet arī pēc bārbekjū, kazino, kosmētiskām operācijām un Ēģiptes piramīdām. Tiesa, tā pagaidām tikai tāda Eiropas problēma, jo Latvijā, kura uz turieni it kā esot ceļā, šobrīd aktuāla ir vienkārši tēvu nenomērdēšana badā.
Nekāda panaceja šīs problēmas risināšanai vēl nav atrasta, un tradicionālākais veids līdz šim visur bijis pensijas vecuma palielināšana, kas, zināms, nevar sajūsmināt tos, kuri pensijas vecumu gaida. (Starp citu, tādējādi cilvēkam tiek atvēlēts arvien mazāk un mazāk– faktiski tikai daži dzīves gadi - personīgā laika, jo arī skolas sākuma vecums samazinās ar nolūku ātrāk atbrīvot vecākus no bērnu audzināšanas par labu karjeras veidošanai). Veidojas apburtais loks, jo, valstij palielinot pensijas vecumu un it kā izrādot cieņu un uzticību vecajam cilvēkam un viņa darbaspējām, sabiedrības iekšējā, patvaļīgajā attīstībā vērojama pilnīgi pretēja tendence – atbildīgos amatos un posteņos gan valsts gan privātās struktūrās sevi piesaka arvien jaunāki un jaunāki cilvēki, nežēlīgi izstumjot ne tikai vecāko, bet arī vidējo paaudzi. Skaidri formulēts un materializējams mērķis, labs izskats, laba veselība, laba izglītība, asi elkoņi un absolūta pārliecība par jaunības priekšrocībām – tās ir īstās vērtības; vecīšu mirdzošie liekie zobi un spožās parūkas, enerģiskais smaids un sportiskais ģērbšanās stils vairs nevienu nespēj maldināt. Devalvējoties tradicionālajām vērtībām, tai skaitā arī cieņai pret vecuma pieredzi, ja ne tās nopelniem, vecie ļaudis jaunajiem patiesībā kļūst arvien apgrūtinošāki, un, lai gan meža un ragaviņu tēma pavīd vai ikvienas tautas pasakās, tikai tagad vārdos nedeklarētā attieksme pret veco cilvēku kā sabiedrības balastu kļūst tik acīmredzama. Un kurš gan no mums, pats klusībā kaunēdamies, nav kādreiz ar pārākumu vīpsnājis par vecīšu padomiem vai sirdījies par viņu neprašanos savlaicīgi atstāt pasaules lietu kārtību jauno rokās? Un kurš tīņa gados nav vīzdegunīgi spriedis, ka 40 gadu vecumā dzīve beidzas un godīgāk būtu ap to laiku nomirt, lai nemaisītos pa kājām jaunajiem?
Bet vecums ir milzīgi viltīga padarīšana, un kā sabiedrība lai novelk to smalko robežlīniju, kuras pārkāpšanu katrs no mums zemapziņā baidās – proti, kad un kurā brīdī brieduma pieredze un saprāts pārvēršas autiskā vecuma pašapmierinātībā un glupā viszinībā?
Šī līnija izplūdusi un katram sava, taču cilvēka dzīvē tai, manuprāt, svarīgāka nozīme, kā robežupei Lētai. Man prātā kāds pensionēta, gaiša un dzīvespriecīga cilvēka izteikums par savu arī pensionēto, bet garīgi savecējušo paziņu - mēs esam tais pašos gados, bet cita paaudze…
Dažus mēnešus atpakaļ intervijā žurnālam “Una” samērā jaunais žurnālists Gints Grūbe izteicās apmēram tā, ka viņam sabiedrība, kura orientēta uz jaunības kultu, liekas nenormāla un slima. Man gribējās domāt, ka es viņam piekrītu ne tādēļ, ka man jau pāri četrdesmit.

06.07.00