Krupji
Vakaros pie muižas sanāk krupji. Daudz. Nezinu, kas viņus šurp vilina. Varbūt lampiņa, kas spīd virs durvīm, varbūt siltums. Šķiet, ka viņi grib tikt iekšā mājā. Gandrīz katru vakaru kāds censonis pārrāpjas pāri slieksnim un tad nu kārpās pa gaiteni uz priekšu. Vakar vienu lielu, glītu krupi satiku pie vannas istabas durvīm. Parunājos, pacēlu viņu aiz padusēm un iznesu ārā, naktī. Krupji man patīk. Man nav bail viņus ņemt rokās. Speciāli es viņus neaiztieku, bet ja kāds ielien mājā, parasti tieku izsaukta tieši es, lai nogādātu krupi atpakaļ brīvā dabā. Vardi paņemt rokās man ir grūtāk. Krupis ir sauss un ļoti maigs. Āda viņam tikai izskatās tāda pumpučaina, patiesībā tā ir mīksta un maiga kā pavisam mazam bērniņam, un plāna. Aukstums krupī atgādina akmeni. Akmeņos arī ir tāds dziļš, pārlaicīgs aukstums. Krupji ir kā auksti, mīksti akmeņi.
Man krupji šķiet ļoti maigi radījumi. Un skumji arī nezin kādēļ. Vakar tas vannas istabas krupis sāka man rokās pīkstēt. Krupju pīkstēšana izklausās pavisam žēla. Pavasarī, kad krupjiem ir kāzu laiks, viņi savā starpā sapīkstas. Tad viņi pie muižas ir desmitiem. Krupji sanāk gaišajā laukumiņā pie durvīm un pīkst, un meklē cits citu. Un visi mājas cilvēki mēģina staigāt ļoti piesardzīgi, lai krupjus netraucētu.
Kaut kas mani šajos akmeņiem, sūnām un smiltīm līdzīgajos radījumos ļoti aizkustina. Dīvaini, ka ir tādi krupji.