Plkst. 11.42

Esmu iedzēris 2 krūzes nomierinošās tējas, ko vakar nopirku aptiekā.

Tas ir pat labāk par alkohōlu! Iedarbojas. It kā spiež galvu nedaudz, bet visādi citādi tāds miers. Pilnīgi jūtu, kā domas kļūst lēnākas, domu kļūst mazāk, tās vieglāk noķert aiz astes.

Izdomāju, ka tomēr iziešu laukā; tagad aiziešu pēc Nordea Rīgas maratōna starta numura, pēc tam uz darba vietu. Un lēnā garā kaut ko mēģināšu paprogrammēt paprogrammēšu — aizmirsīšu šodien par visiem nepadarītajiem tāskiem un nokavētajiem termiņiem un neizpildītajiem solījumiem.

Biju domājis jau šodien sniegt atlūgumu, bet to jau var izdarīt arī pirmdien. Nevienam jau to atlūgumu nevajag, cilvēki vienkārši grib, lai es padaru savus darbiņus un lieku viņus mierā...

Tā pa lielam, man dzīvē viens no nedaudzajiem prieciņiem ir rakstīt burtiņus datōrā un pēc tam skatīties, kā datōrs šīs simbōlu virknītes apstrādā. Visi tāski, tehnolōģijas, pienākumi, amata nosaukumi un pārējais — tas viss labākajā gadījumā ir vienaldzīgs, bet sliktākajā — traucē.