šodien, savukārt, bija tā: brīdī, kad apmēram minūti biju pie sevis šķendējies, ka man nu reiz ir līdz kaklam, un vajadzētu taču tām analīzēm uz CFS beidzot būt gatavām, un, ka man vispār apnicis gaidīt, un varētu klausīt tomēr savai LORei un griezt ārā mandeles, tad, it kā nekas nebūtu noticis, man piezvana dr. d un paziņo, ka beidzot analīzes no tās universitātes pētnieciskās laboratorijas ir pienākušas, un rezultātā hsv-6 un hsv-7 man nav, tādēļ hronisko noguruma sindromu man tomēr piešūt nevar. it kā - no vienas puses - esmu priecīgs par iznākumu, cfs nav nekāda leiputrija, taču - no otras puses - īsti nesaprotu, ko darīt tālāk. pēc kārtējā testa, kas izrādījies negatīvs. svārstos starp to, ka liekos sev smieklīgs un nožēlojams ar savu nebeidzamo vēlmi atrast sev diagnozi, un izmisumu/pesimismu, ka ar katru testu palielinās iespēja, ka man ir kaut kas tik eksotisks, ko nemaz nevar tā noķert, jeb arī kaut kas, kas vispār nav slimība, bet dzīvo tikai galvā, kas nozīmē, ka iespēju ar to tik galā varētu mīļā miera labad atmest vispār.

taču visādi citādi trīsdienu deprešuha ir garām, bez4pieci kā jau bez4pieci nav spējīgs ilgi gruzīties. pieņēmu lēmumu, ka, ja nu man ir kaut kāds hronisks sindroms, tad tas noteikti ir neizgulēšanās sindroms.