Lēni un pacietīgi pie manis nāk Oldfīlda "Hergest Ridge". Vismaz krievu failu glabātuvēm pretīgās organizācijas vēl nav uzklupušas. Citādi baisi paliek, ka nevar nekur atrast dažādus ierakstus, ko es gribēdams nenopirktu, jo tie ir kaut kādas nepārizdotas vienalbuma grupas saciparotie vinili.
Oldfīlds gan galīgi nav tas gadījums, kur būtu jāsūdzas par pārdošanas apjomiem un pieejamību. Spītējot naudas neesamībai, tā ir jānotriec eleganti, nevis nodzerot vai apēdot pēdējo, tāpēc nu man ir Tubular Bells platē. Par to arī otrais albums pienāktos kaut vai digitāli. Burvīgam 800MB vinilripam gan vienkārši nepietiek interneta apjoma.

Vakar laboju lentinieku un sapratu to, ko es jau sen zināju - liela daļa padomijā ražotās tehnikas ir neticams mēsls, kas uzbūvēts vienkārši drausmīgi. Skrūvēju magnetofonu un klausījos pēc kārtas plates - Oldfīldu, "Oxygene" un Sīpolus. Ko, pie velna, es daru šajā gadsimtā? Jākompensē to kaut kā, domāju par e-grāmatu lasītāju. Ir teksti, kas jāpalasa, bet datorā vienkārši riebjas.

Bet ārā snieg, sēdēju pie loga, kafijas krūze uz palodzes, atvērta grāmata. Izlasīju līdz galam Remarku. Nāve literatūrā, bet pēc tam tu aizver vākus un dzīve turpinās, sniegs snieg. Jocīgi.