man ir tāda sajūta, ka es ik pa brīdim aizmiegu un pamostos ikreiz kaut kādā citā situācijā, un es nezinu, vai ir pagājušas pāris sekundes vai vairāki gadi, līdz ar to notikumu secība man apkārt kļūst nekontrolējama laika dimensijā, es neko vairs nesaprotu, piemēram, to, vai manā sarunā ar kādu cilvēku es neesmu ieturējis pārāk ilgu pauzi, kā tad, ja starp jautājumu "vai tu mani mīli?" un atbildi ir pagājusi visa vasara, kuras laikā noticis daudz kas tāds, par ko es pat nenojaušu, un turpinu uzvesties kā pilnīgs idiots ar savu: "protams, mīļumiņ!", bet reizēm ir otrādi - esmu pievēris acis tikai uz pusminūti, taču tikmēr esmu jau nosapņojis visu savu atlikušo dzīvi: visas nepatikšanas un vilšanās, strīdus un tukšumu sirdī, esmu sapratis visus būt vai nebūt un to, ka neviens cilvēks mums nav dots uz pietiekami ilgu laiku, bet mans sarunu biedrs tikmēr ir vienīgi izšņaucis degunu un nepacietīgi biksta sānā: "nu, tad mēs ejam uz kino vai neejam?"