sunītis
es izkāpu no autobusa un redzēju pie Rīgas domes klientu centra piesietu raibu bulterjera kucīti ar uzpurni. viņa trauksmīgi skatījās apkārt, mīņājās nepacietībā. skatījos un cerēju, ka tik nav aizmirsta, ka tik nav atstāta, jo tie cilvēki taču mēdz būt pavisam stulbi un bezsirdīgi. bet vienā brīdī (man par prieku) viņa sāka luncināt asti, pieglauda ausis un nedaudz ieliecās ceļos, it kā gribētu kur skriet. lūk, nāca viņas cilvēks un viņa bija laimīga to sagaidīt.
tajā brīdī es nodomāju, ka, ja es būtu sunītis, es darītu tāpat.